Intervija ar Aigaru Apini

1 komentāru

“Tagad esmu 100% pārliecināts, ka dzīvē viss ir jāizcīna pašam – ar savu gribasspēku, mērķtiecību un varēšanu, no malas palīdzību gaidīt ir bezjēdzīgi.” - tā apgalvo paraolimpisko spēļu čempions Aigars Apinis, kurš ir izcīnījis ne vien Latvijai pirmo zelta medaļu diska mešanā šā gada rudenī Atēnās, bet arī divas bronzas medaļas iepriekšējās paraolimpiskajās spēlēs Sidnejā (2000) un vairākas medaļas dažādās vieglatlētikas disciplīnās Eiropas līmeņa čempionātos.
Saruna ar enerģijas un optimisma pilno Aigaru ir spilgts apliecinājums tam, ka cilvēks ratiņos (tā saka Aigars) ir tāds pats kā mēs - veselie, ar saviem “plusiņiem” un “mīnusiņiem”, spēka un vājuma brīžiem, mērķiem, cerībām un sapņiem, tomēr smagā pieredze ir iemācījusi viņu saskatīt dzīves patieso vērtību.

Kas es esmu

Esmu piedzimis un uzaudzis Ogres rajona Birzgales pagastā, kur dzīvoju joprojām. Pabeidzu pamatskolu, tad iestājos Ogres profesionāli tehniskajā skolā ar lauksaimniecības novirzienu. Kad to pabeidzu, vajadzēja iet «krievos». Tie bija «juku laiki» (90. –to gadu sākums), kad bija tāds alternatīvais dienests. Tā es «krievos» negāju, bet sāku šancēt. Otrajā dienesta gadā, tā bija vasara, karsts laiks, pusdienas pārtraukumā aizbraucu nopeldēties. Skrienot ūdenī, pretī gadījās meitenīte un, lai neuzskrietu viņai virsū, padevu nedaudz sānis, un lēciens izrādījās neveiksmīgs. Tajā dienā – 1992. gada 3. jūnijā mana dzīve sākās no jauna. Sākumā dzīvoju pa slimnīcām, tad mājās un mājās... Tikai otrajā gadā tiku uz Baldones sanatoriju, tad Jaunķemeri, Vaivari kādas piecas reizes. Veselība lēnītēm sāka atgriezties, pats mežonīgi vingroju piecas sešas stundas dienā. Darīju, ko tikai varēju izdarīt. Ļoti palīdzēja mans optimisms, jaunība un mammas ieaudzinātais raksturs, jo, kad man bija 7 gadi, vecāki izšķīrās. Mammai bija jātiek galā ar trīs dēliem, es esmu pastarītis. Biju radināts pie patstāvības un darba. Vēl palīdzēja lauki un brīvība, kuras nav pilsētā. Tie pirmie gadi bija visgrūtākie. Nāca prātā visādas domas un jautājums: «Kāpēc tam vajadzēja notikt ar mani?» Tas ir normāli, tam tā jābūt, un visi, kam notiek kāda nelaime, iet tam cauri. Citādi nevar, tam vienkārši ir jāizsāp. No sākuma tu klusībā ceri, ka paies laiks, un viss atkal būs kārtībā, būs kā agrāk. Paiet divi – trīs gadi, varbūt četri, un tu saproti – nebūs nekādu brīnumu. Grūtāks periods bija 1997. gadā, kad nomira mamma. Mācījos pats ar visu tikt galā, sevi apkopt, lai nebūtu apkārtējiem jālūdz – atnes to un to. Tagad esmu 100% pārliecināts, ka dzīvē viss ir jāizcīna pašam – ar savu gribasspēku, mērķtiecību un varēšanu, no malas palīdzību gaidīt ir bezjēdzīgi.

Kāds es esmu

Esmu optimists – parasti smaids uz lūpām. Tas man palīdz dzīvot, pārvarēt grūtības. Ir jau kādreiz arī asaras, bet tikai uz brīdi. Esmu centīgs, neatlaidīgs. Tas gan nenozīmē, ka esmu pareizais. Varu atpūsties, izklaidēties utt., bet, ja man ir uzstādīts kāds mērķis, tad neatlaižos, kamēr tas tiek sasniegts. Mērķa labā ir kaut kas jāziedo. Citi vasarā atpūšas, bet tu trenējies, trenējies... Bet es zinu, kāpēc es to daru, un zinu, ka es to varu. Manī ir spītība, vēlēšanās pierādīt, ka ne tikai veselie var ko sasniegt, bet arī cilvēks ratiņos. Lai gan tas ir sasniegums savās aprindās, tomēr viņš var kļūt populārs. Pirmais ratiņnieks Latvijas vēsturē, kurš ir ieguvis vispirms bronzas medaļas Sidnejā, tad zeltu Atēnās – tā ir popularitāte. Būs citi, kas parādīs labus rezultātus, iegūs medaļas, bet pirmais ir un paliek pirmais, tādā ziņā mani pārspēt vairs nevar. Sliktākās īpašības... Nu, nav nemaz tādu sliktu. Nu, nav tādu! Reizēm patīk vientulība, patīk pabūt vienatnē, klusumā, lai gan esmu ļoti sabiedrisks cilvēks. Tas gan laikam nav nekas slikts. Slikti varbūt ir tas, ka man nevar pavēlēt. Jā, es it kā uzklausu, ko man saka, bet vienalga izdaru pa savam. Vēl īsti labi nav, ka es, ja mani kāds ir aizvainojis, sāpinājis, it kā piedodu, bet aizmirst tik ātri nespēju. Tas nenozīmē, ka es šim cilvēkam vēlu ļaunu. Vienkārši zinu, ka viss sliktais dzīvē agri vai vēlu atmaksājas.

Emociju un prāta attiecība

Kas attiecas uz lēmumu pieņemšanu, tad vairāk esmu prāta cilvēks. Attiecībās mēdz nākt uz āru emocijas. Ja netīšām kāds «trāpa desmitniekā» – aizskar to, kas tobrīd sirdij tuvs, tad mani var aizvainot un sāpināt diezgan viegli.

Uz ko es eju

Visa mana dzīve šobrīd ir saistīta ar sportu un mērķi sevi pierādīt, informēt sabiedrību, kļūt populārākam. Lielais mērķis tuvākai nākotnei ir Pekinas paraolimpiskās spēles, ja vien būs veselība un finansiāls nodrošinājums invalīdu sportam, lai var pilnvērtīgi trenēties. Atslābināties nav laika, jo katru gadu ir kādas spēles Eiropā un pasaulē. Tur tu pārbaudi sevi un uz katrām sacensībām trenējies. Katru gadu sasniegtie rezultāti un normatīvi aug, katrā valstī sportisti trenējas un iegulda aizvien lielākus līdzekļus šajā sporta veidā, arī medicīna attīstās. Man ir jāspēj visam tam tikt līdzi, lai cik tas grūti nāktos Latvijas apstākļos. Jau tajos četros gados no Sidnejas līdz Atēnām spēļu līmenis bija jūtami audzis.

Kā viss sākās

Pamatskolā nodarbojos ar dažādiem sporta veidiem, bet tā nopietni ne ar vienu. Viss sākās tieši ar invalīdu sportu. Mana mamma bija 2. grupas invalīde un aizvilka mani līdzi uz Ogres rajona sporta svētkiem, kur pirmo reizi redzēju, kā cilvēki no parastiem ratiem (ir jābūt speciāli aprīkotam ratiņkrēslam) šauj, met disku vai grūž lodi. Iespējams, ka tās bija Latvijā pirmās šāda veida spēles. Tur es arī satiku savu nākamo treneri – Aldi Šūpolnieku, kurš ievēroja, ka esmu normāls džeks un noteica man medicīnisko grupu, jo ratiņnieki sportā tiek dalīti grupās pēc traumas veida, smaguma u. tml. Atkarībā no medicīniskās grupas nosaka, piemēram, cik smagu lodi es varu grūst. Arī normatīvus nosaka pēc medicīniskās grupas. Tā es sāku piedalīties dažādās sacensībās tepat Latvijā. Plašākā apritē mani iesaistīja Jānis Iluss, kurš bija invalīdu kluba “Optimists” prezidents. Viņš mani iesaistīja plašākā apritē. Man kā jaunam un sabiedriskam patika braukāt apkārt, būt cilvēkos. Sākumā piedalījos sacensībās ar sporta ratiem, kas izrādījās man ne sevišķi piemērots sporta veids. Tad pats saviem spēkiem uzmeistaroju pirmo krēslu, kas ir invalīdiem nepieciešams sporta inventārs, lai, piemēram, mestu disku un pievērsos vieglatlētikai. Ar tādu paštaisītu briesmoni gan nevarēju doties uz Sidneju. Jaunu iegādāties nebija iespējams, jo tāds krēsls maksā ļoti dārgi. Tad pēdējā mirklī izdevās sameklēt palīdzību un, vadoties pēc maniem padomiem, uztaisīja krēslu, ar kuru es startēju vēl tagad. Tas prasīja lielus finansiālos līdzekļus, bet toreiz neviens neko neatmaksāja, pat ceļu uz olimpiādi ne. Sidnejā vēl nebiju pieradis pie jaunā krēsla, un tas, iespējams, ietekmēja rezultātus. Tomēr es biju pirmais no Latvijas, un tas ir galvenais.

Ceļš kalnup

Pats grūtākais bija nedabūt traumu, nepārpūlēties, noturēties fiziskajā formā, kā arī nepārdegt psiholoģiski. Tik liels darbs, kāds tika ielikts, gatavojoties Atēnām, nebija ielikts nekad agrāk. Tāpēc sportistam ir vajadzīgi līdzekļi uztura bagātinātājiem, nometnēm utt. Ja grib labus rezultātus, tad iepriekš sportistā ir jāiegulda līdzekļi. Uz pirmo olimpiādi doties savā ziņā bija vieglāk – tikai brauc, kā būs, tā būs. Tagad ir grūtāk, jo visi jau no tevis kaut ko gaida. Daudziem sportistiem ir tā, ka viņi ir ideālā fiziskajā formā, bet nevar saņemties psiholoģiski. Kad jāiet uz starta, rokas un kājas kļūst ļenganas un viss. Arī man bija divas reizes uznākuši tādi vājuma brīži. Jābūt stipriem nerviem un veselai sirdij. Tā ir milzīga atbildības sajūta, no tevis gaida rezultātus. Es zinu, ka es varu, jo man nekad vairs nav bijuši zemāki rezultāti kā pirmajā olimpiādē, tie ir tikai auguši, tomēr atbildība ir liela. Lai gan, ja es arī būtu piektais, nevis pirmais, es nebūtu vīlies, jo man būtu apziņa, ka esmu izdarījis visu, kas bija manos spēkos. Vasarā pirms olimpiādes nevarēju atļauties slaistīties – citi atpūšas, bet es trenējos. Tas ir vajadzīgs tāpēc, lai pēc tam nebūtu sirdsapziņas pārmetumu – kāpēc es trīs dienas noslaistījos. Man vajag apziņu, ka ir izdarīts viss iespējamais.

Lauru vainags

Jā, tagad es jūtos kā slavenība, bet man nav sakāpis galvā, un es neuzvedos kā izlutināta popzvaigzne. Esmu normāls puika. Skarbais liktenis, tas, kam ir nācies iziet cauri, neļauj man tā uzvesties. Esmu cilvēkiem pieejams un ar mani var brīvi kontaktēties. Arī žurnālistiem neatsaku, sniedzu intervijas, jo popularitāte ir nepieciešama. Daudzi cilvēki, kas nav ar to saskārušies, nemaz nezin, ka tādas paraolimpiskās spēles notiek. Mēs esam pirmie «celmlauži» šajā jomā. Sabiedrībai trūkst informācijas, tāpēc mans mērķis ir šo informāciju sniegt. Ne visi var tā atvērties, runāt, bet, ja man šī spēja ir, tad kāpēc to nedarīt. Jābūt kādam, kas visu laiku kladzina un ir tāda kā reklāmas seja, ko cilvēki atpazīst.

Rūgtie pilieni medus kausā

Reizēm viss apgriežas riņķī pēc veiksmīga starta, pēc medaļām, kad sastopies ar mūsu valdības attieksmi. Nu labi, nevajag iet galējībās, kā daži sportisti to dara, nevajag man 150 tūkstoš latu prēmiju, bet tomēr. Lai arī invalīds, es nesu Latvijas vārdu pasaulē, tajās spēlēs tiek uzvilkts Latvijas karogs, un spēlēta Latvijas himna. Bet tas pāriet un eju atkal uz priekšu. Tai sistēmai ir jāmainās un tā pamazām mainās. Piemēram, mani iespēju robežās finansiāli atbalsta Ogres rajona pašvaldība. Es nesu viņu vārdu, un viņi ir lepni par mani.

Ticība, paļāvība un resursi

Jā, Dievs ir, bet viņš nav brīnumdaris. Ja pats neko nedarīsi, nekā arī nebūs. Liktenim es ticu, lai gan man nepatīk fantazēt par tēmu «kā būtu, ja būtu». Dzīve mainās, parādās aizvien jaunas iespējas. Vienas durvis aizveras, otras – atveras. Tagad es paļaujos pats uz sevi. Esmu sapratis – ja pats neko nedarīsi, no malas neko nesagaidīsi. Ko pats sasniegsi, tas arī būs. Pašam ir jāizcīna vieta uz šīs pasaules. Cilvēkam piemīt tāds dzinulis, kas neļauj apstāties, viņš grib, lai būtu labāk un labāk, viņam nekad nepietiek. Protams, ir tādi, kas visu mūžu strādā vienā darbiņā un viņiem neko vairāk nevajag. Es nevaru apstāties, man gribas labāk un es cīnīšos, ja vien veselība to atļaus, jo veselībai ir ļoti liela nozīme. Es sevi stiprinu ar sportu, bet pārslodzes atkal kaitē veselībai. Tāds nu ir sports. Patīkami, ka tevi novērtē, atbalsta un respektē. Piemēram, kad uz ielas cilvēki atpazīst, uzsmaida vai pasaka labus vārdus. Man nepatīk, ka mani žēlo, bet nepārspīlēta cilvēku uzmanība ir vajadzīga. Viens smaids var dot gandarījumu visai dienai.

Ikdiena

Kad ir sezona un gatavojos sacensībām, tad nedēļā man ir vidēji četri līdz pieci treniņi. Tas ir, atrodoties mājās, bet nometnēs ir vismaz divi treniņi katru dienu. Citādi jau ikdiena paiet, darot dažādas sadzīviskas lietas – pats sevi apkop, paēd, aizbrauc kaut kur ar automašīnu, iepērcies, nokārto kādas papīru lietas un samaksā rēķinus. Tad jāaizbrauc arī pie draugiem un draudzenēm. Tā jau tā dzīve paiet kaut ko darot. Grāmatu lasīšana man nav tā tuvākā nodarbe, kādas piecas sešas grāmatas droši vien esmu savā dzīvē izlasījis. Atceros, ka skolā bija tā «piespiedu» literatūra jālasa - «Lāčplēsis», piemēram. Žurnālus, avīzes gan lasu labprāt. Tagad esmu stingri apņēmies mācīties angļu valodu. Bez labām angļu valodas zināšanām ārzemēs es palaižu garām daudz informācijas, un tas arī traucē kontaktēties ar cilvēkiem, iegūt jaunus draugus.

Sporta psihologa loma

Sporta psihologs ir vajadzīgs, lai gan tas ir ļoti individuāli – kā kuram sportistam. Reizēm ir tā, ka kaut kas ir sakrājies un gribas ar kādu parunāt. Galvenais, lai cilvēks nepaliek no tā atkarīgs – kā tikai kaut kas atgadās, tā jāiet parunāties. Cita lieta ir gatavošanās startam. Ja tu pats psiholoģiski netiec ar sevi galā, tad speciālists var palīdzēt. Bieži šo psihologa lomu uzņemas treneri. Ja attiecībās ar treneri valda sapratne un uzticēšanās, tad liela vajadzība pēc psihologa nav. Trenerim ir jābūt zināšanām, kā ar cilvēkiem apieties. Katram sportistam pašam arī nenāktu par ļaunu psiholoģijas zināšanas – kā palīdzēt sev.

Sabiedrības attieksme

Cilvēki ir dažādi, un dažāda ir viņu attieksme. Pamazām viss sāk uzlaboties. Es domāju, ka jāizaug vēl vienai paaudzei, un viss būs kārtībā. Jaunā paaudze visu uztver brīvāk, nav tik daudz aizspriedumu, lai gan bērni spēj būt arī ļoti nežēlīgi. Pie mums cilvēki uz ielas pievērš pastiprinātu uzmanību invalīdiem. Ārzemēs, piemēram, Zviedrijā tā nav. Tu brauc pa ielu un brīnies, ka kaut kā pietrūkst. Izrādās – pietrūkst cilvēku skatienu, kas ir pie mums. Tur tu brīvi brauc un dari, ko gribi, neviens tam nepievērš lieku uzmanību. Invalīdam svarīgākais ir vides pieejamība – cilvēks ratiņos neies uz tādu vietu, kur nevar iekļūt ar ratiņiem. Man nepatīk, ja kāds nāk man palīgā un nes. Ja cilvēkam nav īpašu iemaņu, viņš tik pat labi var mani nomest zemē, un viss treniņos ieguldītais darbs ir vējā... Tāpēc es braucu uz vietām, kur šī vides pieejamība ir nodrošināta – uzbrauktuves, lifti u. tml. Lai gan Eiropas Savienības noteikumi prasa, lai šī vides pieejamība būtu, vienalga daudzu ēku plānojumos tas nav ietverts. Tāpat ir vietas, kur uzbrauktuve it kā ir, bet tā ir tik stāva, ka invalīds pats tur netiek. Vizuāli viss ir kārtībā, bet realitātē uzbrauktuve neatbilst parametriem. Ceru, ka ar laiku uz labo pusi mainīsies gan cilvēku attieksme, gan sociālais līmenis.

Svētku sajūta

Nu, ja tā sēdi un aizdomājies, padedzini svecītes, ja ir eglīte un vēlējumi, tad kaut kas ir. Svētki vairāk nozīmē bērniem. Pats kādreiz Jaunajā gadā zem eglītes meklēju dāvanas, saldējuma kastes, un kas tikai vēl nebija. Tagad tie svētki vairs nav tik īpaši. Bērni gaida svētkus, jo viņi vēl tic brīnumiem. Mēs, pieaugušie, paliekam vecāki, gudrāki un brīnumiem vairs neticam.

Jauns gads – jauna dzīve?

Ja cilvēkam ir mērķis, viņš var kaut ko sākt ar 1. janvāri. Es, piemēram, uzsāku katru dienu rakstīt treniņu dienasgrāmatu – kā tu esi vingrojis, ko ēdis, kā juties u. tml. Kad vajag, uzšķir un apskaties. Tas man palīdz sevi disciplinēt. Dīvaini, ka ir cilvēki, kas nedara neko, bet raksta dienasgrāmatu.

Novēlējums tiem, kas nejūtas tik stipri

Necerēt uz brīnumiem, negaidīt neiespējamo. Ja cilvēks nokļūst ratiņos pēc traumas, tad, protams, viņa sapnis ir atkal staigāt ar savām kājām, bet ne jau katram tas ir iespējams. Katrs cilvēks notikušo uztver ļoti individuāli – cits ir vājāks, cits stiprāks. Nepadoties, cīnīties līdz galam! Cīnīties, cīnīties un cīnīties. Lai cik ir grūti, ja ļoti grib, var kaut ko sasniegt. Atpakaļ nokrist ir vienkārši, bet iet uz priekšu – daudz grūtāk. Nekrist pesimismā, jo dzīve ir skaista. Lai kā arī nebūtu, vienmēr vajag atcerēties, ka ir kāds, kam ir vēl sliktāk. Es redzu, es dzirdu, man ir rokas, bet ir kāds, kam tā visa nav. Cilvēks, kaut ko zaudējot, vienmēr arī kaut ko iegūst. Ir jābūt gribasspēkam, tas ir pats galvenais. Ļoti svarīgs ir tuvinieku, apkārtējo cilvēku atbalsts. Bet nevajag aizrauties ar žēlošanu un pataisīt cilvēku par ņergu, kas tikai gaužas: «Es neko nevaru.» Kā tu nevari! Ir cilvēki, kam nav ne roku, ne kāju, bet viņš ieliek mutē zīmuli un raksta, bet tu, redzējies, nevari! Ja vien ir vēlēšanās, iespēju ir ļoti daudz.

Kad sarunu beidzām un diktofons jau bija izslēgts, Aigars kādu mirkli sēdēja domīgs un kluss, tad, pēkšņi, teica: „Visvairāk es esmu pateicīgs savai mātei. Bez viņas es nebūtu tik tālu ticis.”
Ceru, ka viņa tur augšā to sadzirdēja, jo tas nāca no sirds.

Paldies Aigaram par sarunu!
Iluta Ieviņa
Psiholoģijas pasaule
 

Atgriezties uz augšu