Kad brauksim mēs?
Tā gan nav nekāda svaigā infa, tomēr gribējās ielikt. Tātad: "dīķa" otrā pusē Ņujorkā jau tālajā 1998 sāka programmu, kuras mērķis bija sagatavot invalīdus darbam par taxi vadītājiem [ links ]. Arī ASV prezidents Franklin Delano Roosevelt jau 1922 gādā vadīja speciāli pielāgotu Ford ar rokas vadību.
Pie mums ģimenes ārsti vēl jo projām baidās pat U27 formu uzrakstīt kura pati par sevi nav atļauja. Tur ir prasīts apliecināt to, ka konkrētais cilvēks nevar nospiest pedāļus, vai veikt kādu citu darbību parastā auto, tāpēc viņam vajadzīgs speciāli pielāgots auto. Loģiski, vai ne? Tālākais jau būtu atkarīgs no pielāgotāju prasmes un profesionalitātes, var vai nevar konkrētajam cilvēkam pielāgot auto, tā lai ar to varētu droši piedalīties satiksmē.
Nemaz jau nerunājot par neirologiem, kuri reizēm vispār liekas, kā citplanētieši. Sarunā ar savu iecirkņa neirologu pēc 2 minūtēm man bija skaidrs, ka par spinālajām traumām zinu 2x vairāk par vizītē atnākušo "speciālistu".
Vai nevajadzētu neirologiem un citiem "speciālistiem" sarīkot kādu semināru ar uzskates līdzekļiem kur būtu redzams, kāda ir situācija citur pasaulē? Varbūt tad atvieglotos vadītāju apliecības iegūšanas un maiņas process invalīdiem un vairāk ratiņnieku varētu atrast darbu un iegūt brīvību, ko dod auto.