Vides pieejamība Latvijā.
Vides pieejamība Latvijā ir nodrošināta ļoti minimāli, bet ir jūtamas tendences uz situācijas maiņu. Īpaši šai problēmai pievērš uzmanību jaunie lielveikali, kurus būvē pieejamus, jo vadība izprot, ka katrs cilvēks ir pircējs un tur ir finanses, bet ir tik daudz citu sabiedrisku ēku kur šī vide būtu jāpielāgo. Piemēram: ārstniecības, mācību, kultūras, sporta un rehabilitācijas iestādes un vēl daudzas citas. Tomēr šajā jomā līdzekļu ir ļoti maz , kaut gan bieži iepriekš, pareizi projektējot un paredzot praktiskākos variantus, pie ēkas pārbūves vai renovācijas, šī vides pieejamības pielāgošana ir neliela summa pret kopējo projekta tāmi. Un tieši šeit ir ļoti svarīga arhitekta loma, jo kā zināms būve sākas no projekta un pārbūvēt ir dārgāk nekā uzbūvēt no jauna. Ja arhitekts pārzin būvnormatīvus vides pieejamības jomā un paredz to projektējot ēku, tad ir arī rezultāts.
Aktuālākā problēma ir tas, ka pasūtītājs nevēlas ieguldīt papildus līdzekļus, lai nodrošinātu šo pieejamo vidi, arhitekti īsti nezin kādai tai jābūt un nekonsultējas ar praktiskiem lietotājiem, bet būvinspekcija pieņem ekspluatācijā sabiedriskas ēkas, kur šīs prasības netiek ievērotas, par ko liecina Rīgas Rātsnama, jauno skolu, aptieku, dažu lielveikalu un citu sabiedrisku objektu pieņemšana ekspluatācijā.
Diemžēl Latvijas būvnormatīvos nav noteiktas prasības, kas nepieciešamas lai nodrošinātu pieejamu vidi neredzīgiem vai nedzirdīgiem cilvēkiem. Piemēram: vizuāla informācija, kontrastējošas krāsas, marķējumi uz kāpnēm u.c. Tomēr priecē tas, ka arvien vairāk cilvēki, gan arhitekti, gan celtnieki, gan vienkārši sabiedrība interesējas par šo problēmu un mēģina izprast kam un kāpēc, šī pielāgotā vide ir nepieciešama.
Māris Dzelzkalns.