Muzejs var būt aprīkots ar pandusu un tomēr palikt nepieejams. Apmeklētājs var nespēt nopirkt biļeti tīmekļvietnē, atrast pieejamu ieeju, izlasīt pārāk sīku ekspozīcijas tekstu, dzirdēt video saturu vai saprast sarežģītu orientēšanās sistēmu. Piekļūstamība sākas pirms ierašanās un turpinās līdz brīdim, kad cilvēks droši atgriežas mājās.
14. septembrī AccessibleEU rīko hibrīdkonferenci “Inclusive Museums 2030”, kuras centrā ir pāreja no atsevišķiem pielāgojumiem uz strukturālu iekļaušanu visā muzeja darbībā. Latvijas muzeji šo pieeju var izmantot praktiski: iziet visu apmeklētāja ceļu, identificēt pārtraukumus un katram šķērslim noteikt atbildīgo, labošanas termiņu un pagaidu alternatīvu.
Sāciet ar informāciju pirms apmeklējuma
Apmeklētāja pirmais kontakts ar muzeju bieži ir meklētājs, tīmekļvietne vai sociālais tīkls. Tur jābūt viegli atrodamai informācijai par pieejamu ieeju, autostāvvietu, sabiedrisko transportu, labierīcībām, liftu, sēdvietām, pavadošās personas nosacījumiem un iespējām saņemt palīdzību.
Nepietiek ar vispārīgu frāzi “muzejs ir pieejams”. Cilvēkam vajadzīgi konkrēti fakti: vai pie ieejas ir slieksnis, kāds ir lifta izmērs, vai ekspozīcijā ir krēsli atpūtai, vai atļauts suns pavadonis, vai video ir subtitri un vai pieejama audiodeskripcija. Ja ir ierobežojumi, tie jāpasaka skaidri un jānorāda alternatīva vai kontaktpersona.
Biļešu iegāde jāpārbauda ar tastatūru, ekrānlasītāju, palielinājumu un augsta kontrasta iestatījumiem. Tas pats attiecas uz PDF materiāliem, pasākumu programmu un digitālajiem kuponiem. AccessibleEU konferences programma digitālo piekļūstamību aplūko līdzās fiziskajai videi, tostarp tīmekļvietnes, biļešu sistēmas, lietotnes un PDF.
Nokļūšana un ieeja ir viens maršruts
Auditu nevajadzētu sākt pie muzeja durvīm. Jāpārbauda ceļš no tuvākās sabiedriskā transporta pieturas un autostāvvietas: segums, apmales, šķēršļi, slīpums, apgaismojums un norādes. Ja pieejamā ieeja atrodas citā ēkas pusē, ceļam līdz tai jābūt saprotami norādītam un drošam.
Pie ieejas jāvērtē durvju platums un atvēršanas spēks, sliekšņi, zvana vai domofona sasniedzamība un vieta manevram ar riteņkrēslu. Ja cilvēkam jāgaida darbinieks, jānosaka saprātīgs reaģēšanas laiks un veids, kā palīdzību pieprasīt arī nedzirdīgs vai nerunājošs apmeklētājs.
Vēsturiskā ēkā ne vienmēr iespējams uzreiz novērst katru fizisko šķērsli. Tas neatceļ pienākumu meklēt risinājumu. Pagaidu alternatīva var būt cita ieeja, pārvietojama rampa, pieejama ekspozīcijas daļa digitālā formātā vai darbinieka atbalsts, taču tai jābūt iepriekš zināmai un cieņpilni organizētai.
Orientēšanās telpās
Kad cilvēks ir ienācis muzejā, viņam jāspēj saprast, kur atrodas biļešu kase, garderobe, lifts, ekspozīcija, atpūtas vietas un labierīcības. Norādēm vajadzīgs labs kontrasts, salasāms burtu lielums, vienkārša valoda un konsekvents izvietojums. Informāciju var papildināt taustes elementi, Braila raksts, audio un personāla palīdzība.
Labs orientēšanās risinājums palīdz dažādām cilvēku grupām: apmeklētājiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem, cilvēkiem ar kognitīviem traucējumiem, neirodaudzveidīgiem cilvēkiem, ārvalstu viesiem un ģimenēm ar bērniem. Piekļūstamība bieži uzlabo pieredzi visiem, jo samazina neziņu un nogurumu.
Eiropas Komisijas aprakstā par Vīnes piekļūstamības sasniegumiem minēts Wien Museum piemērs ar taustes vadlīnijām, Braila norādēm, taustes modeļiem un digitālu gidu, kurā iekļauti telpu apraksti, zīmju valoda un viegli saprotama valoda. Šis piemērs parāda, ka orientēšanās un satura pieejamība jāplāno kopā.
Ekspozīcijai jābūt sasniedzamai un uztveramai
Eksponāta pieejamība nav tikai jautājums par vitrīnas augstumu. Jāvērtē, vai objektu var apskatīt sēdus un stāvus, vai pie tā var piebraukt, vai teksts ir salasāms un vai būtiskā informācija pieejama vairāk nekā vienā maņu kanālā.
Taustes modeļi, priekšmetu kopijas, skaņas, aprakstošs audio un multisensoras aktivitātes var dot iespēju saturu uztvert cilvēkiem ar dažādām vajadzībām. Video vajadzīgi subtitri un, ja saturam tas nepieciešams, audiodeskripcija vai zīmju valoda. Sarežģītai informācijai noder viegli saprotamas valodas versija.
Digitālais gids jātestē uz reālām ierīcēm un ar asistīvajām tehnoloģijām. QR kods vien nav pieejamības risinājums, ja to nevar atrast cilvēks ar redzes traucējumiem, saturs neatveras ar ekrānlasītāju vai muzejā nav stabila savienojuma. Jāparedz arī alternatīva cilvēkiem bez viedtālruņa.
Atpūta, labierīcības un maņu slodze
Ilgs maršruts bez sēdvietām var padarīt ekspozīciju nepieejamu cilvēkam ar kustību traucējumiem, hroniskām sāpēm vai nogurumu. Sēdvietām jābūt izvietotām regulāri, un daļai no tām vajadzīgi roku balsti un pietiekams augstums, lai būtu vieglāk piecelties.
Pieejamas labierīcības jāvērtē pēc reālas lietojamības, ne tikai apzīmējuma uz durvīm. Telpā nedrīkst glabāt inventāru, un pārsēšanās zonai jāpaliek brīvai. Jāpārbauda atbalsta rokturi, izlietnes un aprīkojuma sasniedzamība, signalizācija un durvju aizslēgšana.
Daļai apmeklētāju būtiska ir paredzama vide un iespēja mazināt skaņas, gaismas vai cilvēku plūsmas radīto slodzi. Var palīdzēt klusāks apmeklējuma laiks, atpūtas telpa, iepriekš publicēts vizuāls ceļvedis un informācija par spilgtu gaismu, skaļām skaņām vai šaurām telpām.
Piekļūstamība ir visas organizācijas darbs
ICOM materiāls “Museum for everyone!” uzsver, ka iekļaušana nav tikai muzeja izglītības nodaļas uzdevums. Tā skar vadību, ekspozīciju veidošanu, komunikāciju, apmeklētāju apkalpošanu, iepirkumus, tehnoloģijas un ēkas apsaimniekošanu.
Katram auditā atrastajam šķērslim jānorāda atbildīgais, budžets, termiņš un pagaidu alternatīva. Piekļūstamības prasības jāiekļauj jaunu ekspozīciju un digitālo risinājumu darba uzdevumos, bet rezultāts jāpārbauda pirms pieņemšanas. Lētāk ir novērst šķēršļus projektēšanas laikā, nevis pēc atklāšanas.
Auditā jāiesaista cilvēki ar dažādām invaliditātēm un jāapmaksā viņu ieguldījums. Viena lietotāja pieredze nepārstāv visus, tāpēc vajadzīgas vairākas perspektīvas. Koprade palīdz pamanīt problēmas, kuras darbinieks, kas ēku pazīst no galvas, vairs neievēro.
Īss audita noslēguma kontrolsaraksts
Muzejam pēc pilna maršruta pārbaudes jāspēj atbildēt uz pieciem jautājumiem:
1. Vai cilvēks pirms apmeklējuma var atrast precīzu un piekļūstamu informāciju? 2. Vai viņš var patstāvīgi vai ar paredzamu atbalstu nokļūt līdz visām būtiskajām telpām? 3. Vai ekspozīcijas saturs pieejams dažādos formātos un maņu kanālos? 4. Vai darbinieki zina, kā sniegt palīdzību, saglabājot cilvēka izvēli un cieņu? 5. Vai katram zināmajam šķērslim ir atbildīgais, termiņš un pagaidu alternatīva?
Panduss ir svarīgs, bet tas ir tikai viens posms. Piekļūstams muzejs ir nepārtraukta pieredze, kurā apmeklētājs var plānot, nokļūt, orientēties, uztvert saturu, atpūsties un sniegt atgriezenisko saiti bez nevajadzīgiem šķēršļiem.
