Cilvēks var nodarbībā pareizi nospiest visas parādītās pogas, bet nākamajā dienā nespēt atkārtot to pašu uzdevumu. Tas nenozīmē, ka viņš “nav piemērots” digitālajai videi. Bieži mācību process bijis pārāk ātrs, abstrakts vai atrauts no īstās ierīces un pakalpojuma, ko cilvēks lietos ikdienā.
25. septembrī InDiCo konferencē tiks prezentēti rīki un pierādījumi digitālās līdzdalības uzlabošanai cilvēkiem ar mācīšanās grūtībām. Savukārt 30. septembrī AccessibleEU pasākums pievērsīsies kognitīvajai piekļūstamībai publiskajos pakalpojumos, komunikācijā un digitālajās tehnoloģijās. Latvijas bibliotēkām, dienas centriem, mācību iestādēm un pašvaldībām tas ir labs brīdis pārbaudīt ne tikai to, vai digitālās nodarbības notiek, bet arī to, vai tās dod cilvēkam patstāvību.
Sāc ar reālu uzdevumu
“Apgūt internetu” ir pārāk plašs mērķis. Daudz noderīgāk ir izvēlēties vienu konkrētu darbību: atrast autobusa laiku, nosūtīt ziņu, pieteikt vizīti, apskatīt rēķinu vai pievienoties videozvanam.
InDiCo konferences aprakstā uzsvērta pāreja no prasmēm uz līdzdalību. Tas nozīmē, ka mērķis nav tikai zināt, kur atrodas poga, bet spēt digitālo rīku izmantot sev svarīgā situācijā.
Pirms mācībām pedagogam jānoskaidro:
- ko cilvēks vēlas izdarīt digitālajā vidē;
- kādu ierīci viņš lieto ikdienā;
- kuri soļi jau padodas;
- kurā brīdī rodas apjukums vai nepieciešama palīdzība;
- kāds saziņas un skaidrošanas veids viņam ir saprotamākais.
Ja cilvēks mājās lieto Android tālruni, mācīt uz cita modeļa planšetes var būt mazāk noderīgi. Pogu atrašanās vieta, ikonas un izvēlnes atšķiras, un iemācītā secība vairs neatbilst reālajai situācijai.
Viens solis vienā reizē
Garš mutisks skaidrojums pārslogo darba atmiņu. Efektīvāk ir parādīt vienu soli, ļaut to izpildīt un tikai tad pāriet pie nākamā. Instrukcijai jābūt īsai un konsekventai: “Atver ziņu lietotni”, nevis “Tagad mums vajadzētu pamēģināt sameklēt to vietu, kur parasti raksta ziņas”.
Noderīgs mācību materiāls var ietvert:
1. īsu soļa nosaukumu; 2. ekrānattēlu ar skaidri iezīmētu darbības vietu; 3. vienu teikumu vieglā valodā; 4. atzīmes lodziņu, kad solis pabeigts; 5. norādi, ko darīt, ja ekrānā parādās kas cits.
Materiālam jāatbilst īstajai lietotnes versijai. Ja pēc atjauninājuma izkārtojums mainās, arī instrukcija jāpārskata.
Ļauj kļūdīties droši
Dažās nodarbībās pedagogs steidzas cilvēka vietā izlabot katru kļūdu. Rezultātā uzdevums tiek pabeigts, bet dalībnieks neiemācās atpazīt problēmu un atrast izeju.
Droša kļūdīšanās nozīmē izmantot treniņa vidi vai uzdevumu, kurā nejaušs pieskāriens nerada finansiālus zaudējumus un neizpauž personas datus. Pedagogs var vispirms pajautāt: “Ko tu redzi ekrānā?” un “Kuru soli mēs darījām iepriekš?”, nevis uzreiz paņemt ierīci.
Palīdzības līmeni var pakāpeniski samazināt. Pirmajā reizē pedagogs parāda, otrajā dod īsu mājienu, trešajā ļauj cilvēkam izmantot instrukciju patstāvīgi. Mērķis nav izpildīt uzdevumu pēc iespējas ātrāk, bet izveidot atkārtojamu prasmi.
Drošību māci bez iebiedēšanas
Krāpniecības un personas datu riski ir reāli, tomēr pārāk biedējoša mācīšana var panākt, ka cilvēks digitālos pakalpojumus vairs neizmanto vai visus lēmumus nodod citam. Drošības prasmes jāveido kā konkrēti ieradumi.
Piemēram:
- nepaziņot paroles citam cilvēkam, arī tad, ja viņš steidzina;
- pirms maksājuma apstāties un pārbaudīt saņēmēju un summu;
- neklikšķināt uz saites tikai tāpēc, ka ziņa rada bailes;
- neskaidrā situācijā sazināties ar iepriekš izvēlētu uzticamu personu;
- zināt, kā aizvērt logu un sākt darbību no jauna.
Šos principus vajag trenēt ar piemēriem, nevis tikai izlasīt priekšā. Lietderīgi salīdzināt īstu un aizdomīgu ziņu, izspēlēt telefona zvanu un kopā izveidot īsu drošības kartīti.
Kognitīvā piekļūstamība ir arī pakalpojuma atbildība
Ne visas grūtības var atrisināt ar apmācībām. Ja e-pakalpojumā ir neskaidri pogu nosaukumi, gari teksti, neparedzamas izvēlnes un īss sesijas laiks, lietotājam var būt vajadzīga palīdzība arī pēc rūpīgas apmācības.
AccessibleEU pasākums par kognitīvo piekļūstamību sasaista vieglo valodu ar publiskajiem pakalpojumiem, arhitektūru, medijiem un digitālajām tehnoloģijām. Tas atgādina, ka atbildība nav jāuzliek tikai lietotājam. Arī pakalpojuma veidotājam jāsamazina nevajadzīga sarežģītība.
Bibliotēka vai dienas centrs var fiksēt, kuros pakalpojuma soļos dalībnieki regulāri apjūk, un nosūtīt strukturētu atgriezenisko saiti pakalpojuma turētājam. Vairāku cilvēku līdzīgas grūtības parasti norāda uz dizaina problēmu, nevis individuālu neveiksmi.
Pārbaudi prasmi citā dienā
Nodarbības beigās veiksmīgi izpildīts uzdevums vēl neapliecina patstāvību. Prasmi vērts pārbaudīt pēc dažām dienām, citā situācijā un ar mazāku pedagoga palīdzību.
Labs novērtējums atbild uz četriem jautājumiem:
- vai cilvēks pats zina, ar ko sākt;
- vai spēj izmantot savu instrukciju;
- vai atpazīst brīdi, kad vajadzīga palīdzība;
- vai var uzdevumu pabeigt ar drošu rezultātu.
Ja kāds solis atkārtoti neizdodas, jāpārveido mācību materiāls vai uzdevums. Nav jēgas vienkārši atkārtot to pašu skaidrojumu skaļāk.
Ko var darīt Latvijas pakalpojumu sniedzēji
InDiCo projekta mērķis ir iekļaujošas digitālo prasmju mācības cilvēkiem ar intelektuālu invaliditāti un citiem kognitīviem traucējumiem. Latvijas organizācijas šo virzienu var pārvērst ikdienas praksē:
1. izvēlēties dažus biežāk vajadzīgos e-pakalpojumus; 2. kopā ar cilvēkiem ar mācīšanās grūtībām izveidot soli pa solim materiālus; 3. nodrošināt individuālu tempu un atkārtojumu; 4. trenēt drošas kļūdas un palīdzības pieprasīšanu; 5. pēc laika pārbaudīt, vai uzdevumu iespējams izpildīt patstāvīgi; 6. ziņot pakalpojumu veidotājiem par atkārtotiem piekļūstamības šķēršļiem.
Digitālā līdzdalība sākas brīdī, kad cilvēks var izmantot tehnoloģiju sava mērķa sasniegšanai. Pogu nospiešana ir tikai viens solis šajā ceļā.
Atbalsts nedrīkst pārvērsties kontroles pārņemšanā
Palīdzot ar e-pakalpojumu, ir viegli izdarīt visu cilvēka vietā: ievadīt datus, izvēlēties atbildes un apstiprināt darbību. Tas ir ātrāk, taču neveido prasmi un var apdraudēt privātumu. Atbalstītājam jāpalīdz tik daudz, cik nepieciešams, saglabājot cilvēka lēmumu un kontroli.
Labs princips ir vispirms pajautāt, kāda palīdzība vajadzīga. Vienam cilvēkam pietiek ar atgādinājumu par nākamo soli, citam vajag kopā izlasīt tekstu, bet vēl citam — fizisku palīdzību ierīces lietošanā. Paroli un autentifikācijas kodu, ja vien iespējams, ievada pats lietotājs.
Organizācijai jābūt arī skaidrai kārtībai darbam ar personas datiem. Koplietojamā datorā nedrīkst saglabāt paroles, pēc nodarbības jāiziet no konta un izdrukas ar sensitīvu informāciju jāatdod cilvēkam vai droši jāiznīcina. Patstāvība ietver ne tikai spēju pabeigt uzdevumu, bet arī iespēju saglabāt savu datu un izvēļu privātumu.
