Evakuācijas plāns nav pabeigts tikai tāpēc, ka tas uzrakstīts un pielikts pie sienas. Tam jādarbojas arī cilvēkam, kurš pārvietojas lēnāk, lieto riteņkrēslu, neredz vizuālu brīdinājumu, nedzird sirēnu, informāciju uztver vieglajā valodā vai ikdienā paļaujas uz citas personas atbalstu.
25. septembrī Valmieras invalīdu biedrības “Atspēriens” biedri ar dažādu invaliditāti piedalīsies civilās aizsardzības mācībās, kurās tiks izspēlēta evakuācija krīzes situācijā. Šāds praktisks izmēģinājums var atklāt šķēršļus, ko nav iespējams pamanīt dokumentā: pārāk šauru izeju, nesaprotamu instrukciju, nepieejamu pulcēšanās vietu vai neskaidru atbildību par palīdzību.
Kāpēc plāns jāpārbauda kopā ar cilvēku
Pasaules Bankas un Eiropas Invaliditātes foruma diagnostika secina, ka invaliditātes iekļaušana ārkārtas gatavībā Eiropā joprojām ir nevienmērīga un bieži atkarīga no atsevišķu cilvēku iniciatīvas. Tikai neliela daļa aptaujāto invaliditātes organizāciju norādīja uz regulāru iesaisti plānošanā.
Problēma nav cilvēka invaliditāte pati par sevi. Riskus palielina nepieejami brīdinājumi, evakuācijas ceļi, transports, patvertnes, sakaru kanāli un palīdzības organizācija. Tādēļ cilvēki ar invaliditāti jāiesaista kā pieredzes eksperti: viņi vislabāk zina, kura informācija vajadzīga, kāds atbalsts darbojas un kādi šķēršļi rodas ikdienā.
Valmieras mācības ir vērtīgas tieši tāpēc, ka pašvaldības paziņojumā paredzēta dalība cilvēkiem ar dažādu invaliditāti. Tas ļauj pārbaudīt nevis vienu “vidējo” scenāriju, bet vairākus atšķirīgus saziņas un palīdzības veidus.
Pirmais solis: pieejams brīdinājums
Krīzes sākumā cilvēkam vispirms jāsaņem un jāsaprot brīdinājums. Ar skaņas signālu vien nepietiek, ja kāds to nedzird. Ar mirgojošu gaismu vien nepietiek, ja cilvēks to neredz vai atrodas citā telpā. Savukārt garš un sarežģīts teksts var nebūt izmantojams stresa situācijā.
Mājās, biedrībā vai sociālajā pakalpojumā jāpārbauda:
- vai brīdinājums pieejams skaņā, tekstā un vizuālā formā;
- vai svarīgā instrukcija uzrakstīta īsi un konkrēti;
- vai cilvēks zina, no kura kanāla saņems uzticamu informāciju;
- vai ir rezerves iespēja, ja pārtrūkst elektrība vai internets;
- kurš pārliecināsies, ka brīdinājumu saņēmis cilvēks, kuram vajadzīgs atbalsts.
AccessibleEU semināra programma pieejamu krīzes komunikāciju sasaista ar drošu evakuāciju. Tie nav divi atsevišķi uzdevumi: ja informācija nav uztverama, arī fiziski pieejama izeja var netikt izmantota laikus.
Otrais solis: personīgais palīdzības tīkls
Cilvēkam, kuram evakuācijā vajadzīga palīdzība, ieteicams iepriekš vienoties vismaz ar diviem uzticamiem cilvēkiem. Viena kontaktpersona var nebūt sasniedzama, atrasties darbā vai pati būt apdraudēta.
Vienošanās jāpadara konkrēta. Kurš piezvanīs? Kurš varēs atnākt? Vai palīgs zina, kā droši palīdzēt pārsēsties, salocīt riteņkrēslu vai paņemt citu palīglīdzekli? Kur atrodas rezerves atslēga? Kāda ir pulcēšanās vieta, un vai tā ir fiziski pieejama?
Kontaktus vērts glabāt gan telefonā, gan uz papīra. Īsā kartītē var norādīt cilvēka vārdu, saziņas veidu, nepieciešamo palīdzību, būtiskās zāles, palīglīdzekli un kontaktpersonas. Jāieraksta tikai tas, kas tiešām vajadzīgs drošai palīdzībai.
Trešais solis: zāles, uzlāde un palīglīdzekļi
Evakuācija var būt īsa, bet var arī ievilkties. Personīgajā krīzes komplektā jāņem vērā ne tikai pārtika un ūdens, bet arī ikdienas funkcionēšanai nepieciešamais.
Noderīgs kontrolsaraksts:
- regulāri lietojamās zāles un saprotams lietošanas saraksts;
- rezerves brilles, dzirdes aparāta baterijas vai citi nelieli piederumi;
- telefona un nepieciešamo ierīču uzlādes vadi un ārējais akumulators;
- palīglīdzekļa remonta minimums, piemēram, pumpis vai piemērots instruments;
- higiēnas un aprūpes piederumi;
- viegli paņemama informācija par medicīniskām un saziņas vajadzībām.
Ja cilvēks lieto elektrisku riteņkrēslu vai citu ar elektrību darbināmu ierīci, plānā jāparedz uzlāde un alternatīva ilgstoša pārtraukuma gadījumā. Nedrīkst pieņemt, ka jebkurš palīgs prot ierīci atvienot, pārvietot vai transportēt.
Ceturtais solis: maršruts un transports
Evakuācijas ceļš jāpārbauda reālā kustībā. Vai durvis var atvērt bez lielas piepūles? Vai koridorā nav priekšmetu? Vai lifts krīzes laikā būs lietojams? Kur atrodas droša zona, ja pa kāpnēm nokļūt nav iespējams? Vai ārējā pulcēšanās vietā ir ciets, līdzens segums?
Jāizplāno arī transports. Parasts vieglais automobilis ne vienmēr var pārvadāt cilvēku un viņa riteņkrēslu. Ja vajadzīgs specializēts transports, organizācijai jāzina, kam zvanīt un cik ātri pakalpojums var būt pieejams plašas krīzes laikā.
Mācībās ir svarīgi fiksēt laiku un šķēršļus, nevis vērtēt cilvēku pēc ātruma. Mērķis ir pielāgot sistēmu, nevis pierādīt, ka dalībnieks spēj iekļauties citiem paredzētā scenārijā.
Piektais solis: pēc mācībām mainīt plānu
Mācības bez secinājumiem ir tikai izrāde. Pēc izmēģinājuma dalībniekiem jāatbild uz dažiem vienkāršiem jautājumiem: vai brīdinājumu saņēmu, vai sapratu, ko darīt, vai palīdzība ieradās, vai pārvietošanās bija droša un vai pulcēšanās vieta bija izmantojama?
Atklātās problēmas jāpārvērš darbībās ar atbildīgo personu un termiņu. Daļu var novērst uzreiz, piemēram, pārvietojot mēbeles vai vienkāršojot instrukciju. Citām vajadzēs finansējumu, apmācību vai sadarbību ar pašvaldību un glābšanas dienestiem.
Labākais krīzes plāns nav vienāds visiem. Tas ir kopīgs ietvars ar individuāliem risinājumiem, kas pārbaudīti kopā ar cilvēkiem, kuri tos izmantos.
Īpaša uzmanība aprūpes un dzīvesvietas pakalpojumiem
Dienas centram, grupu mājai vai ilgstošas aprūpes vietai nepietiek ar darbinieku sarakstu un izeju shēmu. Jāzina, kuriem cilvēkiem vajadzīgs individuāls atbalsts, kā saglabāsies zāļu un aprūpes nepārtrauktība un kur cilvēki varēs saņemt palīdzību pēc ēkas atstāšanas.
Plānā jāparedz situācija, kad daļa darbinieku nav ieradusies vai vienlaikus jāpalīdz vairākiem cilvēkiem. Jāpārbauda, vai maiņas darbinieki zina palīglīdzekļu lietošanu, vai transportam ir pietiekama ietilpība un vai galamērķī pieejamas tualetes, elektrība un mierīga telpa.
Svarīgi neglabāt individuālo informāciju tikai viena darbinieka galvā. Tai jābūt droši pieejamai atbildīgajiem cilvēkiem, vienlaikus ievērojot privātumu. Pēc mācībām pašiem pakalpojuma saņēmējiem jābūt iespējai pateikt, kas radīja bailes, sāpes, neskaidrību vai nevajadzīgu atkarību no citiem. Tieši šī pieredze parāda, vai plāns ir drošs praksē.
Šādu pārbaudi vajadzētu atkārtot pēc personāla, telpu vai iemītnieku atbalsta vajadzību būtiskām izmaiņām.
