Digitāls rīks skolā kļūst vērtīgs tad, kad tas palīdz skolēnam saprast uzdevumu, izteikt domu, organizēt darbu vai piedalīties kopīgā mācību procesā. Skolēniem ar autismu, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu jeb ADHD, disleksiju un citām mācīšanās grūtībām šāds atbalsts var būt teksta pārvēršana runā, vizuāls dienas plāns, alternatīvā komunikācija, uzmanības organizēšana vai individuāli pielāgots vingrinājums.
UNESCO IITE 10. septembrī publicētais pētījums aplūko AI, informācijas tehnoloģijas un palīgtehnoloģijas kā daļu no visas izglītības ekosistēmas. Rezultātu ietekmē skolēns, ģimene, pedagogs, izvēlētais produkts, mācību metode, skolas politika, lietošanas vide un pieejamais atbalsts. Latvijas skolai tas dod praktisku ceļu: sākt ar vajadzību, veikt nelielu izmēģinājumu un lēmumu balstīt skolēna pieredzē.
Trīs tehnoloģiju lomas
Vispārēja izglītības tehnoloģija palīdz organizēt vai vadīt mācības visai klasei. Tās piemēri ir digitāla mācību vide, uzdevumu kalendārs vai kopīgs prezentāciju rīks. Piekļūstamības funkcija padara ierīci vai saturu lietojamu dažādos veidos, piemēram, nolasa tekstu balsī, palielina burtus vai ļauj vadīt datoru ar tastatūru.
Palīgtehnoloģija atbild uz konkrētu funkcionālu vajadzību. Tā var palīdzēt sazināties, lasīt, rakstīt, plānot darbības vai regulēt uzmanību. AI funkcija savukārt var pielāgot uzdevuma sarežģītību, pārveidot informācijas formu vai piedāvāt individuālu atbalstu. Vienā rīkā šīs lomas var pārklāties, tāpēc skolai jāvērtē tieši funkcija, kuru skolēns lietos.
Svarīgs ir arī rezerves risinājums. Ja ierīce izlādējas, interneta savienojums pārtrūkst vai programmas darbība mainās, skolēnam joprojām vajadzīgs veids, kā piedalīties. Rezerves plāns var būt izdrukāta vizuālā secība, lokāli saglabāts materiāls, otra saziņas metode vai pieaugušā skaidri noteikts atbalsts.
1. Sākt ar konkrētu mācību vai līdzdalības vajadzību
Pirmais solis ir vienā teikumā aprakstīt situāciju, kuru rīks palīdzēs uzlabot. Piemēram: skolēnam vajadzīgs saprotams veids, kā sekot uzdevumu secībai; skolēns vēlas paust atbildi ar simboliem vai balsi; garš teksts jāpadara uztverams pa īsākiem posmiem; rakstīšanas grūtības kavē parādīt apgūtās zināšanas.
Šāds formulējums pasargā skolu no izvēles pēc popularitātes vai iespaidīgas funkciju listes. Vienai vajadzībai var būt vairāki risinājumi: ierasta lietotne, piekļūstamības funkcija datorā, specializēta palīgtehnoloģija, skolotāja sagatavota vizuālā atgādne vai AI atbalsts. Izvēles kritērijs ir skolēna spēja sasniegt mācību mērķi ar lielāku patstāvību un līdzdalību.
2. Iesaistīt skolēnu rīka izvēlē
Skolēns vislabāk var parādīt, kurš risinājums ir saprotams, ērts un pieņemams ikdienā. Sarunā var izmantot vienkāršus jautājumus: kura darbība sagādā grūtības, kas jau palīdz, kuru no diviem rīkiem skolēns izvēlas, cik ilgi to ir ērti lietot un kā viņš vēlas saņemt palīdzību.
Skolēna vadīta izvēle stiprina autonomiju. Tā palīdz pamanīt arī sensoras vajadzības, nogurumu, satraukumu vai nevēlamu uzmanību klasē. Rīks, kas teorētiski piedāvā daudz funkciju, var būt pārāk sarežģīts. Vienkāršāks risinājums var dot stabilāku ieguvumu. UNESCO labās prakses krājums ietver piemērus par skolēna vadītu izvēli, robotikas atbalstītu sociālo mācīšanos un vienaudžu atbalstītu alternatīvo komunikāciju.
3. Savienot tehnoloģiju ar pedagoģisku plānu
Rīkam vajadzīga skaidra vieta mācību procesā. Skolotājs nosaka, kurā stundas posmā tas tiks lietots, kāds būs uzdevums, kā skolēns saņems palīdzību un kā rīku izmantos kopā ar klasesbiedriem. Universālais dizains mācībām piedāvā dažādus informācijas uztveres, darbības un iesaistes veidus visai klasei, savukārt individuāls pielāgojums atbild uz konkrēta skolēna funkcionālo vajadzību.
Piemēram, audio versija var būt pieejama visiem skolēniem, bet konkrētam skolēnam papildus vajadzīgs regulējams runas ātrums un izcelts lasāmais teikums. Vizuāls uzdevumu plāns var palīdzēt visai klasei, bet vienam skolēnam vajadzīgas arī personalizētas piktogrammas. Šāda pieeja veido kopīgu mācību telpu un vienlaikus saglabā nepieciešamo individualizāciju.
4. Sagatavot atbildīgo pieaugušo un atbalsta komandu
Izmēģinājumam vajadzīgs viens skaidri noteikts koordinators. Tas var būt skolotājs, speciālais pedagogs, logopēds, psihologs vai cits atbalsta speciālists. Koordinators apkopo novērojumus, palīdz iestatīt rīku un uztur saziņu ar skolēnu un ģimeni.
Skolotājam vajadzīga īsa praktiska apmācība: kā palaist galvenās funkcijas, pielāgot iestatījumus, palīdzēt kļūmes gadījumā un pamanīt pārslodzi. Arī ģimenei noder vienota informācija par izmēģinājuma mērķi un datu lietošanu. Pilnajā UNESCO ziņojumā pedagogu un ģimeņu kapacitāte, koprade, konsekvence un atbildīga rīcība iekļauta starp centrālajiem ieviešanas nosacījumiem.
5. Pārbaudīt piekļūstamību, privātumu un taisnīgumu
Pirms izmēģinājuma skola noskaidro, kādus datus rīks vāc, kur tie glabājas, kam tie ir pieejami un kā tos var dzēst. Īpaša uzmanība vajadzīga balss ierakstiem, attēliem, veselības informācijai un AI sistēmās ievadītam skolēna darbam. Vērtīgi ir izmantot minimālo nepieciešamo datu apjomu un skolas apstiprinātu kontu pārvaldību.
Piekļūstamības pārbaude ietver fontu, kontrastu, tastatūras vadību, subtitrus, ekrānlasītāja saderību, valodas saprotamību un iespēju pielāgot skaņu vai animācijas. Taisnīguma jautājums skar pieeju ierīcei, internetam, apmācībai un cilvēka palīdzībai. Skolēna ieguvumam jābūt sasniedzamam arī tad, ja ģimenei mājās ir atšķirīgas tehniskās iespējas.
6. Izmērīt rezultātu un vienoties par nākamo soli
Nelielam pilotam pietiek ar divām līdz četrām nedēļām un vienu vai diviem rādītājiem. Var mērīt patstāvīgi pabeigtu uzdevumu skaitu, vajadzīgo pieaugušā atgādinājumu biežumu, skolēna iesaisti grupas darbā, spēju izteikt izvēli vai paša skolēna vērtējumu par slodzi un noderīgumu.
Pirms sākuma pieraksta pašreizējo situāciju. Izmēģinājuma laikā koordinators veic īsus novērojumus, bet beigās skolēns, ģimene un pedagogs kopīgi izvērtē ieguvumus un grūtības. Iespējamie turpmākie soļi ir rīka regulāra lietošana, iestatījumu maiņa, papildu apmācība vai cita risinājuma izmēģinājums. Dokumentēts lēmums palīdz arī nākamajam pedagogam saglabāt veiksmīgu atbalstu.
Praktisks izmēģinājuma plāns Latvijas skolai
Vienas lapas plānā var iekļaut sešus laukus:
- skolēna formulētā vajadzība un vēlamais rezultāts;
- izvēlētais rīks un tā galvenā funkcija;
- skolēna, ģimenes, pedagoga un speciālista lomas;
- datu un piekļūstamības pārbaudes rezultāts;
- izmēģinājuma ilgums un mērīšanas veids;
- kopīgais lēmums pēc izmēģinājuma.
Šāda secība ļauj tehnoloģiju izvērtēt mierīgi un pārskatāmi. Galvenais rezultāts ir skolēna lielāka līdzdalība, skaidrāka komunikācija un iespēja parādīt savas zināšanas sev piemērotā veidā.
Pilotprojekta noslēgumā ir vērtīgi sarīkot īsu kopīgu sarunu. Skolēns pastāsta vai sev piemērotā veidā parāda, kas palīdzēja un kas radīja papildu slodzi. Pedagogs raksturo mācību procesa izmaiņas, ģimene pievieno novērojumus par ikdienu, bet atbalsta speciālists palīdz nošķirt rīka efektu no citiem apstākļiem. Kopīgais secinājums kļūst par konkrētu rīcības plānu nākamajam mācību posmam.
