NYKOPING
Tā kā Andža mūs nepagodināja ar saviem Nīšōpingas ceļojuma
aprakstiem un bildēm, tad nu aizpildīšu šo robu, kā mācēšu.
Lidojums
Tātad lidojums. Atkal braucu ar Ryanair. Biļetes pirku lēti un
savlaicīgi, bet kādas pāris nedēļas vēlāk viņiem bija akcija, kur
bija vēl lētākas biļetes. Tomēr tagad ir jārēķinās ar lielākiem
nodokļiem nekā pirms pusgada - lētākais lidojums izmaksās latus
32-33. Tad vēl - kā jau zināms, biļetes pērkot, aviosabiedrību ir
jāinformē par to, ka esmu ratos. Telefoni, pa kuriem šai sakarā
zvanīt, mainās bieži. Kopumā, līdz kamēr tiku pie īstā numura
(pastāvīgi pāradresējot) un izstāstīju savu vajadzību, patērēju
kādas 20 min. Tas vēl būtu nieks, bet tā angļu valoda... Bez tās
nekā.
Tomēr, man šķiet, ir izeja arī tiem lidotgribētājiem
ratiņiekiem, kas angliski nerunā, - Rīgas lidostā jaunajā
terminālā (uzreiz pa labi no visiem reģistrācijas galdiem) ir
vairāku "lēto" aviosabiedrību biļešu kases, ieskaitot Ryanair un
Norwegian Air Shuttle. Tur tad var pirkt biļetes, un
aviosabiedrības informēšana vairs nebūs jūsu problēma. JA VIEN,
biļeti pērkot, šo faktu par pārvietošanos ratos norādīsiet.
Vēlāk internetā var savu rezervāciju pārbaudīt, un tad tur ir
redzams, kāda palīdzība ir pieprasīta. Man konkrēti vajag lift
on, lift off, jo līdz "geitam" es tieku pati.
Lidošanas dienā lidostas reģistratoriem ir vērts pieteikt, ka
vajadzīgā palīdzība ir "Čārlī". Citādi viņi saprot, ka ratos ta'
es esmu, bet lidmašīnā iekāpt, pie rociņas kādam turoties, varu.
#$%#W$ !! Citēju jauko vīrieti, kas ar ratiņnieku "kraušanas
darbiem" nodarbojas: "Tā gadās, kad bērni strādā"...
Atpakaļceļā Skavstas lidostā, ja vien nav reģistrējamā bagāža,
var viegli izmantot pašapkalpošanās reģistrāciju. Automāts ir arī
latviski ieprogrammēts : Ir jāzin savs rezervācijas kods, un
jāzin, kur kurš papīrītis, kas no tā automāta iznāk ārā, lipināms.
Par bagāžu Ryanair reisos: par reģistrēto bagāžu ir jāmaksā.
Ja to dara, pērkot biļeti, tad cena ir tikai Ls 2,5 par somu.
Nākamreiz to noteikti izmantošu. Ja Skavstā vēl nekas, tur
lidosta maziņa, tad Rīgā ar to čumidānu tomēr ir tā... nu, ka
labāk būtu bez... Šoreiz noskopojos :
Par apdrošināšanu: kā jau lasījām Mārtiņa piedzīvojumos,
apdrošināties vajag. Tā ir arī mana pieredze - vienīgo reizi, kad
biju ārzemēs neapdrošināta, tad arī savajadzējās nakts vidū uz
slimnīcu. Ko padarīsi, kad vajag? Maksāju tos padsmit latus! Un
skrobe par to, ka apdrošināties ta'es gribēju, bet toreiz nebija,
kur. Būtu bijis jābrauc speciāli uz kādu kantori, kur to lietu
dara, tak nebija laika. Lidojot līdz šim drošinājos lidostā,
pirmajā stāvā. Tagad tā pati apdrošināšana ir turpat, kur lēto
aviosabiedrību kases - otrajā stāvā, izlidošanas zālē, jaunajā
terminālā, uzreiz pa labi no visiem reģistrācijas galdiem.
Smieklīgi ir tie lodziņu augstumi (kur Apeirons, ka neredz?).
Tomēr ar pieejamību viss OK - mani apkalpoja, bez prob. Tikai tā
bik pazemojoši... It kā es būtu nevis klients, bet kaut kāds ubags...
Ar iekāpšanu lidmašīnā Ryanairam viss pa vecam - ratiņniekus
sēdina pēdējos. Amerikā par šitādu "necieņu" viņi dabūtu pa
ausīm... Mums, par laimi, nav tik pārattīstīta "pašcieņa" :D
Dzīvošana
Dzīvoju IBISā. Tur divvietīgu numuriņu varēja dabūt par 450 SEK
par nakti (= Ls 35) + gandrīz Ls 5 par brokastīm. Ja gribas ceļot
pēc iespējas lēti, tad var brokastis ņemt līdzi somā, divas
dienas tā izdzīvot nav problēmu. Ja gribas mazliet vairāk ērtību,
tad šīs brokastis bija pavisam OK. Standarts, bet ar to pilnīgi
pietiek līdz vakaram. Kas man ļoti patika, bija arī "samazinātās
brokastis" ilgajiem gulētājiem, ti., līdz pl 12:00. Nu nevajag
man tās ceptās olas no rīta... Ir arī brokastis agrajiem
braucējiem - no pl.4:00 vai 4:30. Ņemot vērā lidostas tuvumu, kā
arī to, ka tur "tusējas" Ryanair, kas uz citām pilsētām brauc
pilnīgi nejēdzīgos laikos (ļoti agri no rīta vai ļoti vēlu
naktī), pēc tādām ultraagrām brokastīm varētu gan būt pieprasījums.
Jā, lidosta ir tuvu. Kādus 3-4-5 km. IBIS atrodas pilsētas
nomalē, faktiski gandrīz ārpus pilsētas, bet tajā pusē, kur
atrodas lidosta. Kājām iet no lidostas es gan neieteiktu. Tur tie
ceļi krustu-šķērsu... A varbūt var. Ja kāds ir mēģinājis, varētu
padalīties pieredzē.
Viesnīca pati ir bezmaz ratiņnieku paradīze. Viss līdzens,
gluds. Tie fakinie tepiķi (rupjos vārdus izlaižam) ir palikuši
tajās smalkajās viesnīcās. Te ir gludas grīdas. Gludas arī numurā
(vismaz tajā vienā, kas invalīdiem piemērots). Protams, kā
parasti, invalīdu numurs ir nepīpētāju numurs (priekšpēdējo
prieciņu, maitas, nenovēl!). IBIS, atšķirībā no krutā
RadissonSAS, ir iekārtojis PĪPĒTAVU pirmajā stāvā... Tagad,
karstā vasaras laikā, protams, neviens iekšā nepīpē, bet toreiz,
aprīlī, es būtu gan tādu telpiņu novērtējusi... Enīvei, tagad
IBIS ir tas labais, bet RadissonSAS - tas sliktais! (tam arī
tepiķi bija, starp citu. Un gultas neturējās kopā)
Gulta - laipnie darbinieki, kamēr vakariņojām, gultu izvilka
un uzstutēja tā, ka nebija nekādu problēmu to izmantot "po
naznačeņiju". Laba gulta, biezi, stingri matrači, izmērs
lielisks, katra daļa uz savu pusi nešļūc.
Vannasistaba - ļoti laba. Es, protams, kā vienmēr būtu
gribējusi vienu plauktiņu pie dušas, kur švammīti un visus
mazgājamos nolikt, un vienu pie izlietnes, kur zobbirsti nolikt,
bet bija OK vienalga. Vietas - pietiekami, sliekšņu utml figņas -
nebija. Žēl, ka nebija ziepju & šampūna & dušas želejas
paraudziņu - tie man ļoti patīk. Tur bija tie "spaidāmie" trauki.
Tie man riebjas, tos es nelietoju. Bet tie neskaitās nekāds
"kruķiznas" rādītājs - galu galā, Lisabonas 4* arī bija
"spaidāmie", turklāt ratiņniekam nesasniedzamā augstumā.
Nianse - atgriežoties pavēlu, durvis būs slēgtas. Tad jāņem
telefons, kas pie durvīm, un jāsaka nakts portjē, no kuras
istabas esi un kādu mārrutku dari tik vēlu naktī. OK, joks, es
īstenībā nesapratu, kas bija tam nakts iekšālaidējam jāsaka.
Domāju, ka vārds-uzvārds un istabas numurs.
IBISā var paēst arī vakariņas, bet man, jāatzīst, ne visai
garšoja. Tāda ziemeļnieciska "nekāda" garša... Par cenām -
neatceros. Lēti nevarēja būt, Zviedrijā nekas nav lēti. Droši
vien savus latus 5-7 jau maksāja. Varbūt pat vairāk.
Nykoping
Otras vakariņas ēdu itāliešu restorānā Brioni, kas atrodas
pilsētas ziemeļu pusē, no ostas otrpus upei. Barība bija
lieliska, apkalpošana arī (strādā viņi līdz 22:00, bet 21:50 mūsu
pasūtījumu pieņēma bez vārda runas. Tā ka līdz 23:00 viņiem
sanāca strādāt pilnīgi droši). Tas ir viens no retajiem
Nīšōpingas restorāniem, kas ir daudzmaz ratiņniekiem pieejams.
Arī tur galvenajai telpai pie ieejas ir milzīgs pakāpiens, tomēr
vismaz pie vasaras galdiņiem, kas ārā uz ietves, varēja piesēst.
Vēl ir arī alus bārs Oliver Twist - tas izskatījās apmēram OK. Un
vēl kādi 10 citi restorāni bija konkrēti nepieejami - vai nu ar 3
pakāpieniem, vai ar vienu milzonīgu, vai izskatījās vienkārši
apšaubāmas kvalitātes. Vēl jau ir arī tā restorānu suga, kas
izskatās nevainojami, un kur ēdiens ir garšīgs, bet kur tā viena
ēdiena cena ir Ls 15, un jebkura cita ēdiena arī... Sorr, ja nu
pilnīgi badā būtu, tad jau maksātu, bet par laimi dažiem
cilvēkiem ir uzkrātas rezerves nabas apvidū : Neēdīsim mēs
ŠITādos krogos principā : Līdz kamēr kļūsim tik bagāti, kā ...
labi, nesauksim vārdos :
Brioni jau arī nebija lēts (kas vispār Zviedrijā ir lēts?),
viens ēdiens ap Ls 8-10 tāpat maksā... Bet bija labs. Zviedrijā
par tādu naudu var arī riktīgā - nevisai labā ēdienā iegrābties.
Nīšōpingas īpatnība - tai pa vidu ir viena gājēju iela, kuru
pat šķērsot ar mašīnu nedrīkst. Tātad - kurā pilsētas pusē esi,
tur paliec. Garām tiek tikai pa maliņu. Ostas pusē (no lidostas
un IBISa braucot - pa labi) ir Nīšōpingas pils, muzejs, osta,
tātad, ar visiem izbraukumu kuģīšiem, restorāniem un izklaides
industriju. Otrā pusē ir stacijas ēka, kultūras centrs, baznīcas,
vairums restorānu un, šķiet, vairums dzīvojamo māju. Un slimnīca,
kas, kā parasti, atrodas praktiski ārpus pilsētas.
Nedēļas nogalē visādas atrakcijas notiek pie pils. Todien
konkrēti bija atbraucis kaut kāds teātris (droši vien -
amatieri). Iesākumā daži jaunieši pseidoviduslaiku tērpos jāja uz
zirgiem un visādi ņēmās, vēlāk bija teātra izrāde pils iekšpusē.
To es neskatījos. Droši vien bija zviedriski. Bet tāda ņemšanās,
karstā un saulainā vasaras dienā, Zviedrijas mazpilsētā, senā
pilī (tās celtniecība sākta ap 1620.gadu, un vecie mūri ir
iespaidīgi) - tas vienkārši ir forši!
Vēl tauta izklaidējas ostā - tusējas vairākās kafejnīcās, kas
ostmalā, kā arī uz ostā noenkurotajiem kuģiem. Tā vairāk tāda
ģimenes padarīšana - nāk trīs paaudzes kopā, šķiet, satiek savus
kaimiņus, patusē, paēd, patērzē... Nu tā - arī nekā advancēta,
bet tak dzīves kvalitāti laikam uzlabo.
Nu, un protams - jahtotāji! Biezie zviedri, kas tām 16 vasaras
dienām var atļauties turēt garāžā jahtu visas pārējās gada 340
dienas ... Tādu ir daudz. Un, tā kā šī bija pirmā īsti vasarīgā
diena Zviedrijā (tās dienas, kas mums jūnijā bija karstas, tur
bija gan saulainas, taču vēsas), tad šie ļautiņi izskatījās
īsteni laimīgi un kā no ķēdes pasprukuši :D Eh, labi viņiem tagad! :D
Un jaunatne? Jaunatne, protams, dzer. Dzer smagi. Un braukalē
ar 50.-to, 60.-to gadu amerikāņu milzīgajiem limuzīniem, vai arī
ar prastākām mašīnām. Pilsēta neliela, visi viens otru pazīst. Ir
kāds, kas zīmējas ar mašīnas motora jaudu un uzrāvienu. Tomēr
vairums vienkārši vizinās, vaļā logiem, vizinās lēni, tērzē ar
blakusbraucējiem :D To amerikāņu mašīnu ir milzumdaudz, vai
vismaz - to koncentrācija ir neparasti liela. Man jau patīk, es
uz tām esmu uzburta ... Patiesībā - es pat neatceros, kad es Rīgā
būtu KAUT VIENU rādu mašīnu redzējusi! Tādu mašīnu uzturēt ir
dārgs vaļasprieks - detaļas dabūt, protams, nevar (ja var, tad
par dārgu naudu - jo, pirmkārt, masveidā tādas sen vairs neražo,
otrkārt - jāved no Amerikas), vismaz vairumā gadījumu ļaudis tās
meistaro paši vai bargi piķo tam, kas māk uztaisīt. Benzīnu, kas
tagad tik dārgs, tas zvērs arī rij spaiņiem... Lai vai kā, man
tās mašīnas skatīt bija īsts baudījums! Vairumā! Nobildēt
nesanāca, jo esmu par lēnu, lai noreaģētu 9 Vēlāk vakarā taisījos
kā vista uz perēšanu, bet tad mans digitālais izrādījās par lēnu
- gaismas šam par maz bij'. Tā nu ieguvu tikai vienu "pakaļas"
fotogrāfiju... pārējais paliek atmiņās...
Pašā vakara galā mēs vēl aizkūlāmies līdz ostai. Bija jau
melna nakts. Tur - dzīvais koncerts. Kas par grupu bija - nezinu
/ neatceros, bet spēlēja kreftīgu roku, vecos-labos gabalus, šo
to no U2, karoč, labs bij! Pavīdēja doma lekt ārā no mašīnas un
iet koncertā iekšā, tak veselais saprāts pavaicāja, vai ta' es
tāpat nedzirdu, un vai ta' iekšā es varēšu labāk dancot. Dzirdu
jau dzirdu, un mašīnas sēdeklī dancot var tikpat labi kā ratu
sēdeklī (kundzīte, kas nav speckursos gājusi). Tā nu sēdēju
mašīnā, trekterēju vien'lab'itālieš' vīniņ', "dancoju" mūzikai
līdzi un reizi pa reizei pieauroju piedziedājumu. Kaifs!
Fans bij', kad no koncerta vietas iznāca ārā četri redzami
dzēruši jaunekļi. Viens no viņiem bij' sataisījies čurāt 1,5 m
attālumā no mana līdz lejai atvērtā loga... Es viņam uzsaucu un
pamāju ar roku. Pēc sekundēm trim viņš mani pamanīja... "ē,
skaties, tur taču meitene!"... Nekas, aizgāja viņi ar draugiem
pačurāt aiz stūra. Pēc kādas pusstundas iznāca ārā cits
jaunietis. Viņš uz mani nereaģēja vispār nekā : Es aiz dusmām
mēģināju viņu filmēt, tak par tumšu bija, neko nevarēja ne
redzēt, ne saprast. Eh, labi vien ir! Ko ta' es tagad - skatītos
uz vienu piedzērušu čurājošu puisi? Nav jau Brisele... (puritāņi
man tagad pārmetīs, ka es tikai tās sliktās lietas redzot. Kā
Ventspilī... A ko es varu darīt - man acīmredzot tas liktenis
tāds, čurājošs!)
Vēl mani arī aizvizināja uz dažiem apkārtējiem ciemiem. Vienā
no tiem bija "ostas svētki", bet pēcpusdienā, kad turp nonācām,
nekā interesanta vairs nebija. Atkal -
ģimenēm ar bērniem tā droši vien ir laba izvēle brīvdienā -
aizbraukt jūras krastā, ieēst ceptas desas, nopirkt kaut kādus
štruntus tirgū, pavizināties ar kuģīti, varbūt tur uzstājās kāds
cirka mākslinieks, varbūt spēlēja kāda grupa... Tautas bija ļoti
daudz. Ciems - burvīgs. Iebraucot ciemā - uzraksts: "Laipni
lūdzam! Brauc lēni - te ir skaisti!"
Vēl netālu ir Oxelosund - ievērojams melnās metalurģijas
centrs. Tagad gan ražošana esot sašaurināta, bet kaut kas jau vēl
darbojas, osta, lai, ir, dzelzceļš arī... Tādos miestos parasti
sākoties Zviedrijas imigrantu dzīve. Atbrauc vesela ģimene, atver
savu kebabotavu, un pēc laiciņa pārvācas uz tādām nīšōpingām un
linšōpingām. Vēl vēlāk - uz Stokholmu... Un tikai iekasē visus
Zviedrijas soc.sistēmas labumus...
Bet tomēr Nīšōpinga ir viena no zviedriskākajām pilsētām. Tur
tādu melnu, tumšu esot daudz mazāk nekā parasti. Protams, pa
kādai tādai jau tomēr gadās... (savas pārdomas šai sakarā
izlaidīšu. Kas mani pazīst, tie zin manu nostāju. Kas nepazīst,
tiem varbūt labāk nezināt)
Bija lieta, ko es gribēju, bet kas nesanāca. Gribēju izbraukt
ar kuģīti pa arhipelāgu. Viens kuģis izbrauc katru vakaru,
izņemot svētdienas, un programmā ir paredzēta arī garneļu ēšana.
Ratiņniekiem esot pieejams, bet to vajag iepriekš rezervēt. Es
attapos par vēlu, un visas vietas bija jau aizņemtas. Otra kuģa
īpašnieks bija ar mieru mēģināt ratiņniekus vest (viņam nebija
pārliecības, vai viņa kuģis ir piemērots), mēs to kuģi ostā
apskatījām un konstatējām, ka ratiņniekus varētu uzstiept uz kuģa
priekšgala. Bet tas nozīmētu - no 9:00 rītā līdz 12:00 saulē, bez
ēnas... Vēsākā laikā būtu laba iespēja. Tad tikai vajadzētu silti
saģērbties (uz jūras tomēr!) Šoreiz mans pavadonis no šīs
iespējas atteicās. Nezinu - varbūt žēl. Varbūt labi.
Rezumējot - man bija lieliskas brīvdienas. Svarīgi, protams,
ka laiks bija labs, bet arī pārējās lietas bija labas un
veiksmīgas. Varbūt, ka tikpat labi es būtu varējusi braukt uz
Kuldīgu vai Rūjienu (tur gan būtu grūti atrast viesnīcu, kas ir
ratiņniekiem pieejama; vismaz internetā atrast attiecīgu info
praktiski nav iespējams. Un pavadīt vienu darba dienu, apzvanot
un aptaujājot visas viesnīcas, es neesmu ar mieru. Nafig? Tad jau
vienkāršāk aizbraukt uz Zviedriju ;) ). Tomēr arī uz Zviedriju
var braukt, no Skavstas īpaši tālu nav jādodas, ja vien nav tāda
vēlēšanās. Nykoping ir jauka pilsēta.
BILDES
Anda Ģipsle, jūlijs 2006
