Piekļūstams transportlīdzeklis ir svarīga mobilitātes daļa, bet būtiskākais ir tas, vai cilvēks var sasniegt sev vajadzīgo galamērķi. Vai var regulāri nokļūt darbā, pie ārsta, veikalā, izglītības iestādē un pie draugiem? Cik braucienu izdodas veikt, ar kādu transporta veidu un cik paredzama ir visa brauciena ķēde?
Apvienotās Karalistes Transporta departamenta 2025. gada nacionālā ceļojumu aptauja rāda, kā mobilitātes plaisu var aprakstīt ar savstarpēji saistītiem rādītājiem. Anglijā pieaugušie ar invaliditāti gada laikā veica vidēji 713 braucienus, bet pārējie pieaugušie — 901. Atšķirība ir 21%. Cilvēkiem no 60 gadu vecuma atšķirība sasniedza 31%.
Šie skaitļi raksturo Angliju. Latvijai vērtīgākais ieguvums ir mērīšanas modelis, kuru pašvaldības un pārvadātāji var pielāgot vietējiem apstākļiem.
1. Braucienu skaits un sasniegtie galamērķi
Pirmais rādītājs ir braucienu skaits noteiktā periodā, sadalīts pēc galamērķa. Kopējais skaits parāda aktivitātes apjomu, bet brauciena mērķis palīdz saprast, kur rodas lielākā plaisa.
Anglijas datos cilvēkiem ar invaliditāti biežākie braucienu mērķi bija iepirkšanās — 26%, personīgas darīšanas — 13%, un draugu apmeklēšana — 10%. Braucieni uz darbu veidoja 9% cilvēku ar invaliditāti braucienu un 17% pārējo pieaugušo braucienu. Šāda atšķirība var būt saistīta ar darba statusu, transporta pieejamību, maršrutu izvietojumu un citiem apstākļiem.
Latvijas pašvaldība var regulāri publicēt braucienu skaitu uz darbu, ārstniecību, izglītību, iepirkšanos, valsts pakalpojumiem un sociālām aktivitātēm. Aptaujā svarīgi iekļaut arī braucienus, kurus cilvēks vēlējās veikt, bet atlika vai atcēla. Tas ļauj redzēt gan īstenoto mobilitāti, gan neapmierināto vajadzību.
2. Visa brauciena ķēdes sekmīgums
Otrais rādītājs vērtē visu ceļu no plānošanas līdz galamērķim. Braucienā ietilpst piekļūstama informācija, maršruts līdz pieturai, iekāpšana, vieta transportlīdzeklī, pārsēšanās, izkāpšana un ceļš līdz galamērķa durvīm.
Pašvaldība var mērīt, cik liela daļa plānoto braucienu pabeigta patstāvīgi, ar pavadoņa palīdzību vai ar pārvadātāja atbalstu. Atsevišķi jāuzskaita pārtraukuma iemesli: lifts, pieturas segums, informācijas formāts, rezervēšanas process, transportlīdzekļa ietilpība vai savienojuma laiks.
Šāds rādītājs savieno infrastruktūru ar cilvēka pieredzi. Ja transportlīdzeklis ir pielāgots, bet ceļš līdz pieturai ir sarežģīts, gala rezultāts paliek ierobežots. Visa brauciena ķēde palīdz noteikt, kuram posmam vajadzīgs pirmais uzlabojums.
3. Transporta veids un izvēles iespējas
Trešais rādītājs parāda, kā cilvēki pārvietojas: ar kājām, ar riteņkrēslu, sabiedrisko transportu, taksometru, specializēto transportu, velosipēdu vai personīgo automobili. Atsevišķa uzskaite ir svarīga, jo viena kopēja kategorija var apslēpt atšķirīgu pieejamību un izmaksas.
Transporta piekļūstamības datu tabulas ļauj braucienus skatīt pēc invaliditātes statusa, vecuma, transporta veida, dzīvesvietas tipa un pieejas automobilim. Latvijā līdzīgs sadalījums palīdzētu salīdzināt pilsētu, piepilsētu un lauku teritoriju vajadzības.
Izvēles iespēju var mērīt ar jautājumu: cik dažādi praktiski izmantojami transporta veidi cilvēkam pieejami regulāram braucienam? Viena iespēja rada lielāku ievainojamību maršruta izmaiņu vai tehniskas kļūmes laikā. Vairākas pieejamas alternatīvas uzlabo drošību un patstāvību.
4. Mobilitāte pēc vecuma, darba statusa un ienākumiem
Ceturtais rādītājs sadala rezultātus pēc apstākļiem, kas būtiski ietekmē pārvietošanās iespējas. Anglijas aptaujā pilna laika nodarbināto cilvēku ar invaliditāti braucienu skaits bija līdzīgs pārējiem pilna laika nodarbinātajiem. Pensionēto vai ilgstoši slimo cilvēku grupā atšķirība sasniedza 37%.
Šāds sadalījums palīdz izvairīties no viena vidējā skaitļa, kas apslēpj dažādas pieredzes. Latvijā datus var analizēt pēc vecuma, darba statusa, ienākumu grupas, apdzīvotās vietas un automobiļa pieejamības mājsaimniecībā. Vienlaikus jāaizsargā privātums, īpaši mazās pašvaldībās un nelielās cilvēku grupās.
Rezultāts var parādīt, ka vienā teritorijā galvenais šķērslis ir reisu biežums, citā — cena, bet vēl citā — piekļūstamas pieturas vai savienojums ar ārstniecības iestādi. Tad finansējumu iespējams piesaistīt konkrētam sasniedzamam uzlabojumam.
5. Laiks, izmaksas un paredzamība
Piektais rādītājs apvieno ceļā pavadīto laiku, cilvēka izmaksas un brauciena paredzamību. Vienāds attālums dažādiem cilvēkiem var prasīt atšķirīgu laiku, ja pieejams tikai noteikts reiss, vajadzīga iepriekšēja rezervācija vai pārsēšanās ar lielu gaidīšanas intervālu.
Praktiskā aptaujā var jautāt par kopējo ceļā pavadīto laiku, biļešu un papildu pakalpojumu izmaksām, rezervēšanas termiņu, kavējumiem un informācijas savlaicīgumu. Paredzamību var izteikt kā sekmīgi veiktu braucienu īpatsvaru vai cilvēka vērtējumu piecu punktu skalā.
Izmaksu aprēķinā iekļauj arī alternatīvu, kuru cilvēks izmanto piekļūstamības traucējuma dēļ. Dārgāks taksometrs vai pavadoņa laiks tieši ietekmē iespēju regulāri nokļūt vajadzīgajā vietā.
Kā veidot Latvijas rādītāju minimumu
Pašvaldībai vai pārvadātājam pietiktu sākt ar piecu rādītāju kopu:
- braucienu skaits un mērķis mēnesī;
- sekmīgi pabeigta brauciena ķēde;
- izmantotais transporta veids un pieejamo alternatīvu skaits;
- rezultātu sadalījums pēc vecuma, darba statusa, ienākumiem un teritorijas;
- brauciena laiks, izmaksas un paredzamība.
Katra rādītāja aprakstā jānorāda definīcija, datu avots, atjaunošanas biežums un atbildīgā institūcija. Nacionālās ceļojumu aptaujas tehniskie pārskati atgādina, ka metodikas izmaiņas un datu kvalitāte jāņem vērā, salīdzinot gadus un cilvēku grupas.
Kā savākt salīdzināmus datus
Sākumam var izmantot īsu ceļojumu dienasgrāmatu, kuru dalībnieks aizpilda vienu vai divas nedēļas. Tajā katram braucienam atzīmē mērķi, transporta veidu, sākuma un beigu laiku, izmaksas, vajadzīgo palīdzību un rezultātu. Atsevišķs ieraksts paredzēts plānotam, bet atceltam braucienam.
Jautājumiem jābūt pieejamiem digitāli, drukātā veidā, pa tālruni vai intervijā. Cilvēks var izvēlēties sev ērtāko atbildes formu. Vienota definīcija palīdz salīdzināt rezultātus: brauciens ir pārvietošanās no vienas vietas uz citu konkrētam mērķim, bet pārsēšanās ir viena brauciena posms.
Aptaujas izlasei jāaptver dažādi vecumi, invaliditātes veidi, teritorijas un darba statusi. Rezultātus publicē pietiekami apkopotā veidā, lai aizsargātu cilvēku privātumu. Vienāds jautājumu kodols katrā mērījuma reizē ļauj pamanīt izmaiņas pēc transporta pakalpojuma uzlabojuma.
Skaitļus papildina cilvēku pieredze
Kvantitatīvi dati parāda plaisas apjomu, bet sarunas un maršruta novērojumi palīdz saprast cēloni. Cilvēki ar invaliditāti jāiesaista jautājumu formulēšanā, datu interpretācijā un risinājumu izvēlē. Viņu pieredze palīdz pamanīt posmus, kurus administratīva uzskaite fiksē nepilnīgi.
Regulāri publicēti dati ļautu redzēt pārmaiņas pēc jauna maršruta, pieturas pārbūves, informācijas sistēmas vai atbalsta pakalpojuma ieviešanas. Piekļūstama transporta mērķis kļūst konkrēts: vairāk īstenotu braucienu uz cilvēkam svarīgām vietām, īsāks laiks, saprātīgas izmaksas un lielāka izvēle.
Rezultātu pārskatā ir lietderīgi parādīt gan kopējo tendenci, gan atšķirības starp grupām un teritorijām. Blakus katram rādītājam var norādīt sākuma līmeni, mērķi un nākamo rīcību. Tad dati kļūst par darba instrumentu maršrutu plānošanai, pieturu prioritāšu noteikšanai un pasažieru informācijas uzlabošanai.
