Islande

Šis nebūs ceļojuma apraksts tā klasiskajā izpratnē. Islandi aprakstīt ir vismaz nepateicīgs, ja ne neiespējams uzdevums. Mans teksts ir domāts ratiņniekiem, kam patīk ceļot tik ļoti, ka nav žēl par to izgrūst kaudzi naudas, bet kuri tomēr grib zināt, ar cik lielām fiziskām grūtībām būs jāsastopas.

Braucu es, Anda, un mana draudzene un daudzu dēku biedrene kopš studiju laikiem Arta. Manu vārdadienu atzīmēt - svēta lieta, tāpēc šoreiz braucam. Braucam uz tādu vietu, kas ir pietiekami eksotiska, lai būtu intresanta, un pietiekami lēta, lai nebūtu pirms un pēc tam jābadojas. Izpētot Air Baltic piedāvājumus ap oktobra vidu, izlemjam - Islande. Aviobiļetes nopērku www.airbaltic.lv : Rīga - Reikjavīka caur Kopenhāgenu, abos virzienos par Ls 141 katrai. Lidojums ir 6+ h, turpu lidojam ceturtdienas - 17.nov.vakarā 18:15 no Rīgas lidostas, esam Reikjavīkā ap pl.22:30 pēc vietējā laika, viesnīcā - ap pl.1:00. Atpakaļ izbraucam no viesnīcas pirmdien, 21.nov.pl.11:45, lidmašīna no Reikjavīkas 14:15, Rīgā esam ap 23:00. Pēc biļešu nopirkšanas piezvanīju uz Air Baltic interneta rezervāciju telefonu un pieteicu, ka man būs līdzi rati un ka man vajadzēs spec.palīdzību. Rīgas lidostā pie izlidošanas puisītis centās mani pārliecināt, ka ratus ir jāiečeko visam ceļam līdz Reikjavīkai, un ka Kopenhāgenā man iedošot lidostas ratus, jo neviens man manējos "augšā" nenesīšot. Kādu brīdi es ar viņu strīdējos, tad tika jautāts vienam citam puisietim, kas laikam tur lielāks čiekurs, tas arī teica, ka es savus ratus Kopenē nedabūšot. Nūuu, lāabi... Ko padarīsi! Laikam situācija avio pakalpojumos mainās gana strauji (tak septembrī vēl viss bija OK!). Izrādās - nekas nekur nemainās. Puikiņš vienkārši necērt zivi. Kopenē manus ratus man iedeva bez prasīšanas, par ko es, protams, biju laimīga. Dusma tikai atkal ir par tiem vīriešiem, kas Nezin, bet Runā. Atpakaļceļā gan es dabūju lidostas ratus - jo vai nu Keflavīka bija aizmirsusi aizsūtīt viņiem ziņas par mani, vai Kopenē kāds to faksu bija neieraudzījis. Dabūju kādas minūtes pagaidīt, bet tad jau tie rati bija klāt. (baigais tanks... visiem izmēriem, t.i., resnuļiem domāts...) Pēdējā nianse - kā jau to droši vien daudzi būs ievērojuši: arī šoreiz, tā kā es ceļoju kopā ar staigājošu draudzeni, cilvēkiem ir tendence visu skaidrot VIŅAI. Es bieži braucu viena, tāpēc šo lietu es ļoti ievēroju. Nabaga Arta! Viņai par ratiņu pārvadāšanas lietām nav nekādas jēgas, jo mēs pirmo reizi braucām ar lidmašīnu kopā. Kad man šitais bija līdz kaklam, es puisim Kopenhāgenā bezmaz vai uzbrēcu, lai viņš, sasodīts, runā ar MANI, kad runā par mani. Tas līdzēja. Turpmāk tā darīšu vienmēr. Kāju darbība ar smadzeņu darbību ir saistītas daudz mazāk, nekā cilvēki mēdz domāt. Viesnīcu meklēju ļoti ilgi, jo tās, maitas, dārgas. Apskatīju www.hotel.is, bet pasūtīju vienalga caur www.lastminute.com. Tā vispār ir ļoti laba vieta, kur internetā ceļojumus pirkt. Uz kāda pamata viņiem tās uberzemās cenas - nezinu, bet patīkami enīvei. Īpaši gan jāmeklē ratiņniekiem pieejamas viesnīcas, jo tādas ziņas uzreiz redzamas ir tikai www.inyourpocket.com, bet tur info ir tikai par Austrumeiropu. Var sameklēt viesnīcu un tad sūtīt @ ar jautājumu par pieejamību, bet uz tiem viesnīcas ne vienmēr atbild, var zvanīt, bet tas prasa angļu valodas zināšanas, kuru daudziem šeit, diemžēl, trūkst. Kā rāda pieredze, tad pieejamas parasti ir tās dārgākās viesnīcas. Kas mūs sevišķi neiepriecina. Galu galā izvēlējos Hotel Cabin, kas savā mājas lapā bija norādījusi, ka ir pieejama, un tā cena bija maz ticama - £ 192 par divvietīgu numuru 2 personām uz 4 naktīm. Šai rezevācijai vajadzēja īstu kredītkarti, kaut gan lastminute it kā piedāvā iepirkties arī ar Visa Electron utml. Tas varbūt uz UK banku kartēm tikai attiecas. Diemžēl šis pirkums izrādījās dārgāks, proti, badīgais Parex no kartes bija nokāsis Ls 211, lai gan pēc kursa pienāktos max Ls 204. Man Ls 7 arī ir nauda, starp citu. Bet tas ir Parex. Labā ziņa ir, ka viesnīca bija OK, nekādu papildus izdevumu. Vienīgais piedzīvojums bija iebraucot, kad izrādījās, ka tā miniatūrā istabiņa un dušasistabiņa nu nemaz nebija ratiņniekiem izmantojama. Labi, ka rati satilpa tai spraugā starp abām gultām, tā ka gulēt es tai nakts melnumā tomēr tiku, lai arī cūciski netīra pēc ceļa ;) Nākamajā rītā taisījāmies prasīt, lai mūs pārceļ uz citu numuriņu, un bijām gatavas arī uz "kur gan, sasodīts, tā jūsu pieejamība?" tipa tekstiem, tomēr jau pa ceļam uz brokastu telpu recepcijas jaunkundze mūs uzrunāja ar vārdiem: "Man jums ir cita istabiņa, lielāka". Arta aizgāja pārbaudīt un - Voila! - tiešām pieejama! Ar visām margām gar podu un dušu uz grīdas. Trīsvietīga. Bet mums klāt nevienu nepieguldīja un papildus maksu neiekasēja. Tas patīkami. Transports Islandē - tas ir vesels stāsts. It kā to dažu dienu laikā es redzēju vairākus mikrobusiņus ar invalīda zīmi virsū. Tomēr man ar tādiem nekāda darīšana nesanāca. Pirmais uztraukums bija lidostā, kur pēc idejas visus atlidojušos vajadzēja sagaidīt spec.autobusiem uz Reikjavīku (lidosta atrodas Keflavīkā, kādus 40-50 km no Reikjavīkas). Es savā naivumā domāju, ka Islandē, tai labklājības valstī, jau nu jābūt autobusiem, kas piemēroti ratiņniekiem, piem., ar zemajām grīdām vai tamlīdzīgi. Eh, cik es gan varu būt naiva! Vai mazums pa pasauli izdauzījusies, tak vēl joprojām loloju stulbas cerības. Tā lielā milzeņa autobusa šoferis uz manu jautājumu, vai es ar saviem ratiem varēšu braukt, atbild - jā, protams! Pēc tam gan ir varen izbrīnīts, ka es nestaigāju nemaz. Bija tad tur pāris mēģinājumi mani stiept autobusā, bet neveiksmīgi, līdz kamēr parādījās viens smalkas miesasbūves jaunietis, kas apjautājās, vai varot man palīdzēt. Es saku - nezinu, vai varat. Šis saka - stiprs esot. Tad nu es ļāvos autobusā ienesties, jo citas iespējas jau nemaz nebija. Ārā no autobusa mani stiepa šoferis pats. Nabadziņš. Bet tam visam pa vidu sākās stāsts lieliskais - par Reykjavik Excursions. Tā ir firma, kam pieder attiecīgie autobusi, un kas apkalpo lielu daļu (droši vien - lielāko) ekskursantu, kas ierodas Islandē apskatīt "standarta programmu" (t.i., bez visādiem extreme, tomēr ieskaitot whale watching). Tātad tie ir viņi, kas sagaida katru ienākošo lidmašīnu un kas aizved uz katru izejošo. Pa ceļam ir pietiekami daudz laika, lai tūrists pamanītu katra krēsla kabatiņā ielikto paliela izmēra bukletu ar visām (vai populārākajām) RE piedāvātajām ekskursijām. Viesnīcā, bukletu izpētot, izrādās, ka tur ir sarakstītas ekskursijas pa nedēļas dienām ar izbraukšanas laikiem, atkarībā no sezonas, īss apraksts un cena klāt. Piem., mēs iekārojām geizerus komplektā ar slaveno ūdenskritumu Gullfoss. Ziemā sestdienā izbraukšana 11:30, cena 5100 ISK. (Īpaši attapīgie var mēģināt atrast veidu, kā ISK konvertēt latos.) Pieskāmies recepcijā: saku - es gribu braukt rīt ekskursijā ŠITAJĀ (bakstu ar pirkstu bukletā), bet es esmu ratos un nestaigāju NEMAZ. Meitene saka, no problem, piezvana RE un pēc sarunas man saka, ka viss būšot OK, lai neuztraucoties, ka būšot viņiem cilvēks, kas man palīdzēšot. Nu, un tad nu es neuztraucos ar. RE īsteno "no durvīm līdz durvīm" pieeju - gan, izvadājot pa viesnīcām Keflavīkā ielidojušos, gan ekskursijās. Uz tām ir jābūt gatavam un gaidošam vai nu pie viesnīcas ieejas vai foajē pusstundu pirms noteiktā ekskursijas sākuma. Kaut kādā brīdī tevi savāc ar mikrobusiņu un aizved uz centrālo pieturvietu, tur pārsēdina lielajā busā un ved lielajā ekskursijā. Pēc ekskursijas daļu ekskursantu tajā pašā centrālajā pieturvietā pārsēdina mikrobusiņos, kas izvadā tālāk pa viesnīcām, daļu izvadā tāpat ar lielo busu. Braukšanai uz lidostu katrā viesnīcā ir īpašs saraksts ar autobusa atiešanas laikiem. Tad pusstunda nav jāgaida, ir zināms precīzi. RE šoferiem ir iemācīta īpaša tehnika, kā apieties ar ratiņniekiem, un tas ir - viņš tevi paņem zem padusēm, un kāds otrs cilvēks paņem pie ceļgaliem. Tā tad arī iestiepj busā. Sorre, kowboys, gribi redzēt Islandi, nākas ziloties! Godīgi sakot - man jau nu arī tā nemaz nepatīk. A ko padarīsi! Labi, ka nesūta tevi aizkrāsnē tupēt. Vēl viens pārbaudījums bija Blue Lagoon - dabisks atklāts siltā ūdens baseins. Baigi slavens. Visi, kas padzirdēja, ka mēs uz turieni taisāmies, teica Ooo! ar saprotošu smaidu sejā. Tie, kam patīk visādas somu pirtis ar sekojošu vārtīšanos sniegā, varētu būt sajūsmā par Blue Lagoon. Man jau nu bija tā - ne visai... Jo ūdens ir 36-39?C, tādad ne sevišķi karsts, a gaiss ta ap 0?C... Uz beigām pat sniedziņš bij uzbiris...Ja vēl viļņu nebūtu, tad jau nekas - iegremdējies līdz kaklam un sēdi. Bet tiklīdz kaut kas slapjš trāpās vējam pa pūtienam.... Voij, ku draņķīgi ... Beigās es nepakautrējos uzmaukt galvā dušas cepurīti, kas, protams, izskatījās smieklīgi, bet neviens jau tur nezin, kas es tāda, tā ka - nav, ko kautrēties : Citi cilvēki tur nekautrējās sūkties baseina vidū, droši vien daudzi tur čurā, tā ka mana cepurīte nav sliktākais, kas Zilo Lagūnu var piemeklēt. Ar silikāta dubļiem arī čakli zieķējās abu dzimumu visu vecumu ļaudis, un tas arī neizskatās sevišķi cienījami ;) No tehniskā viedokļa - es arī šajā reizē īpaši pieprasīju, lai viesnīcas recepcijas meitene uzzin, vai Blue Lagoon mani ņems pretī, un saņēmu apstiprinošu atbildi. Tomēr vienam pašam ratiņniekam tur droši vien būtu grūti. Man bija Arta, kas pasauca darbiniekus, kad es biju gatava iegremdēties dievišķajā vannā un kad biju gatava ārā līst. Un Arta arī gandrīz visu laiku bija man klāt, jo es nemāku peldēt. Un Arta izķeksēja no tām kastēm tos baltos silikāta dubļus, ar ko vīstošo skaistumu glābt. Un pie Artas es turējos, kamēr viņa zosu gājienā pārvietojās pa baseinu (tur ir sekls, tomēr dziļumi dažādi). Un Arta slapja aiztecēja pēc fotoaparāta, lai mūsu pārlaimīgās sejas iemūžinātu šai brīdi, un aiztecēja arī atpakaļ. Tas nu bija varen varonīgi. Reikjavīka pati par sevi ir arī diezgan viegli aplūkojama, ja ir, kas reizi pa reizei pastumj. Tās ielas mēdz būt stāvas. Arī ļoti daudziem veikaliem ir pakāpieni. Ar visu manu Rīgas rūdījumu šai ziņā bija vietas, kur es gribēju tikt iekšā, bet nesadūšojos mēģināt. No otras puses, piem., viesnīcā nebija galīgi nekādu sliekšņu, viņu slavenākajā baznīcā arī varēja tikt iekšā, daļa veikalu bija bez sliekšņiem, daļa - ar uzbrauktuvēm (tomēr atkārtošu - liela daļa bija ar pakāpieniem). Ielu malās - arī kā kura. Šur tur, piem., it kā lēzens, tomēr pati mala ir izlikta ar lieliem akmeņiem, un starp tiem ir spraugas, kurās iespriest priekšējos riteņus un izkrist no ratiem. Nu, vismaz uzmanīties jau toč vajag uz praktiski visām ielām. Autobraucēji gan tādi neparasti (varbūt vienkārši nesteidzīgi?) - stāvēs un laidīs, un nebrauks. Tāda kultūra! Rezumējot - uz Islandi var braukt droši, ja ir, kas brauc līdzi. Nekādu organizatorisko rūpju! Ņem un baudi. Šāds ceļojums (biļetes + viesnīca + ekskursija uz geiseriem, ūdenskritumiem un vulkāna krāteri + brauciens uz Blue Lagoon, ieeja cenā + transfēri lidosta-Reikjavīka-lidosta) izmaksā Ls 350 vienam cilvēkam. "dainim" un viņam līdzīgajiem īpaši paziņoju - es braucu par savu personisko sūri grūti nopelnīto naudu. Nākamreiz jāiedzer uz to, lai mana mēnešalga būtu lielāka! Paldies Artai par personisku palīdzību un morālu atbalstu! Paldies Dacei Lāriņai par īpašu pretīmnākšanu! Paldies Dievam par doto iespēju un drosmi, un visiem tiem jaukajiem cilvēkiem, ko es satiku šī ceļojuma laikā! Bildes

Anda Ģipsle