Latvijā šoruden sāks praktiski izmēģināt asistīvo tehnoloģiju apmaiņas sistēmu izglītībā. Tās mērķis nav vienkārši nopirkt ierīces un programmas, bet atrast skolēna vajadzībām piemērotu risinājumu, iemācīt to lietot un pārbaudīt, vai tas patiešām palīdz apgūt mācību saturu. Pilotā iesaistīti 12 partneri, un augusta beigās pedagogi un speciālisti gatavojās darbam ar tehnoloģijām.
Šis ir būtisks pagrieziens iekļaujošā izglītībā. Daudziem skolēniem šķērslis nav zināšanu vai motivācijas trūkums, bet veids, kādā mācību saturs tiek parādīts, izlasīts, pierakstīts vai strukturēts. Piemērota tehnoloģija var palīdzēt tekstu sadzirdēt, digitalizēt drukātu materiālu, izmantot simbolus, izveidot vizuālu dienas plānu vai sazināties skolēnam saprotamākā veidā.
Kas piedalās izmēģinājumā
Valsts izglītības attīstības aģentūra norāda, ka pilotā iesaistījušies 12 partneri. Tās ir Liepājas valstspilsētas, Jelgavas novada, Valmieras novada, Mārupes novada un Preiļu novada pašvaldības, piecas privātās izglītības iestādes, kā arī Murjāņu Sporta ģimnāzija un Nacionālā Mākslu vidusskola.
Partneru dažādība ir svarīga. Tehnoloģija, kas darbojas lielā pilsētas skolā ar plašu atbalsta komandu, var prasīt citu ieviešanas modeli mazākā novadā vai privātā pirmsskolā. Pilotam jāparāda ne tikai tas, kurš risinājums ir tehniski labs, bet arī tas, kā organizēt izvērtēšanu, izsniegšanu, apmācību, uzturēšanu un atgriezenisko saiti dažādās vidēs.
Projekts turpinās līdz 2027. gada beigām, un tā kopējais attiecināmais finansējums ir 1,74 miljoni eiro. Tādēļ rudens izmēģinājums jāuztver kā sistēmas veidošanas posms, nevis gatavs pakalpojums, kas uzreiz pieejams ikvienā skolā.
Kādas tehnoloģijas var palīdzēt mācībās
VIAA ziņojumā par 27. augusta semināru minēti risinājumi runas, teksta un satura piekļūstamībai, teksta digitalizēšanai un priekšā lasīšanai, kā arī simbolu un vizuālā atbalsta nodrošināšanai.
Praksē tas var nozīmēt vairākas atšķirīgas pieejas:
- drukāts teksts tiek pārvērsts digitālā formā, lai to varētu palielināt, klausīties vai pielāgot;
- programma nolasa mācību materiālu priekšā skolēnam, kuram lasīšana rada būtisku slodzi;
- runa tiek pārvērsta tekstā vai teksts — runā;
- sarežģīta informācija tiek sadalīta īsos soļos un papildināta ar simboliem;
- vizuāls plāns palīdz saprast uzdevumu secību, pārmaiņas un dienas ritmu;
- alternatīva ievades ierīce ļauj strādāt ar datoru skolēnam ar ierobežotām roku kustībām.
Svarīgi, ka viens nosaukums “asistīvā tehnoloģija” aptver ļoti atšķirīgus risinājumus. Tas, kas palīdz skolēnam ar redzes traucējumiem, nebūs automātiski piemērots skolēnam ar disleksiju, kustību traucējumiem vai intelektuālās attīstības traucējumiem.
Vispirms vajadzība, pēc tam ierīce
Seminārā uzsvērts, ka veiksmīga ieviešana sākas ar skolēna vajadzību izpratni. Tas ir centrālais principa pārbaudījums arī vecākiem un pedagogiem. Jautājumam nevajadzētu būt “kādu ierīci varam dabūt?”, bet gan “kuru mācību darbību skolēns pašlaik nevar veikt vai veic ar nesamērīgu piepūli?”.
Piemēram, skolēnam var būt grūti nevis saprast vēstures tēmu, bet izlasīt garu tekstu noteiktajā laikā. Citam skolēnam problēma rodas, pārrakstot uzdevumu no tāfeles, bet mutiski viņš atbild pārliecinoši. Vēl citam vajadzīgs paredzams vizuāls plāns, lai vispār sāktu darbu. Tikai pēc konkrētās barjeras nosaukšanas var izvēlēties risinājumu un noteikt, kā mērīs tā lietderību.
Tehnoloģijai vajadzīgs cilvēka atbalsts
Pat laba programma var palikt neizmantota, ja skolēnam un pedagogam nav laika to apgūt. Tādēļ pilotā svarīga būs ne tikai ierīču pieejamība, bet arī konsultācijas, izmēģināšana un pedagogu praktiskais atbalsts.
Skolai jāvienojas, kurš palīdzēs sākumā, kurš risinās tehniskas problēmas un kā tehnoloģija tiks izmantota dažādos mācību priekšmetos. Ja rīks darbojas tikai vienā speciālista kabinetā, bet nav pieejams stundā vai mājās, tā ietekme būs ierobežota. Jādomā arī par datu drošību, uzlādi, programmu atjauninājumiem un rezerves risinājumu, ja tehnoloģija īslaicīgi nedarbojas.
Ko vecākiem jautāt skolai
Vecākiem nav jāgaida pilota noslēgums, lai sāktu sarunu par bērna vajadzībām. Noderīgi ir pieci konkrēti jautājumi:
1. Kura mācību darbība bērnam rada lielāko šķērsli, un kā tas ir novērots? 2. Vai skola ir pilota partneris vai sadarbojas ar kādu no iesaistītajām pašvaldībām? 3. Kas izvērtēs bērna vajadzības un kā bērns pats tiks iesaistīts risinājuma izvēlē? 4. Cik ilgi tehnoloģiju varēs izmēģināt un pēc kādiem kritērijiem vērtēs rezultātu? 5. Kurš apmācīs bērnu, pedagogus un ģimeni, kā arī palīdzēs tehnisku grūtību gadījumā?
Sarunā vērts fiksēt konkrētus piemērus: cik ilgi bērns spēj lasīt, kurā brīdī nogurst, ko var paveikt mutiski un kas mainās, izmantojot pielāgotu materiālu. Šādi novērojumi būs daudz noderīgāki par vispārīgu secinājumu, ka bērnam “mācības nepadodas”.
Ko pilotam vajadzētu pierādīt
Pilota panākumus nevarēs mērīt tikai pēc izsniegto ierīču skaita. Būtiskāki jautājumi būs: vai skolēns kļuva patstāvīgāks, vai varēja piekļūt tam pašam mācību saturam, vai samazinājās nevajadzīga piepūle un vai risinājumu varēja lietot regulāri.
Projekta pamatinformācija rāda, ka iecere ir izveidot apmaiņas sistēmu, kas nodrošina tehnoloģiju piekļūstamību izglītības programmu apguvei. Tas nozīmē, ka ilgtermiņa rezultātam jābūt saprotamam ceļam no vajadzības konstatēšanas līdz piemērota rīka saņemšanai, izmēģināšanai un nomaiņai, ja pirmais variants neder.
Ja pilots šo ceļu padarīs skaidru un atkārtojamu, ieguvēji būs ne tikai 12 partneru skolēni. Tas var kļūt par pamatu sistēmai, kurā tehnoloģiju izvēlas pēc cilvēka vajadzības, nevis nejaušas pieejamības.
Skolēna balss rezultātu vērtēšanā
Izmēģinājuma laikā jāuzklausa arī pats skolēns. Pieaugušajiem var šķist, ka risinājums paātrina darbu, taču skolēnam tas var būt nogurdinošs, mulsinošs vai neērts klasesbiedru priekšā. Atgriezeniskajai saitei jābūt piemērotai bērna saziņas veidam: sarunai, īsai izvēļu anketai, simboliem vai praktiskam novērojumam.
Jāvērtē ne tikai sekmes. Noderīgi rādītāji ir spēja sākt uzdevumu bez pastāvīgas priekšā teikšanas, mazāks nogurums, iespēja pabeigt darbu līdz galam un lielāka iesaiste stundā. Dažreiz tehnoloģijas ieguvums būs redzams tieši patstāvībā, pat ja atzīme uzreiz nemainās.
Ja rīks neder, tas nav skolēna neveiksmes pierādījums. Apmaiņas sistēmas priekšrocībai jābūt iespējai izmēģināt citu risinājumu, nepiesienot bērnu vienai dārgai ierīcei. Arī negatīvs izmēģinājuma rezultāts ir vērtīgs, ja tas palīdz precīzāk saprast vajadzību un nākamo soli.
