Visas fakultātes atrodas vienā mājā. Tāpēc universitāte ir
ļoti plaša, ar diviem gariem, gariem gaiteņiem, kas stiepjas
cauri visai ēkai. Kopējais iespaids ir visai drūms. Patiesībā
universitāte ar savām neapdarinātajām betona sienām un
"rotājošajām kolonnām" resnu cauruļu veidā atgādina kaut kādu
ķīmisko rūpnīcu. Apkārtējā reljefa īpatnība - mazi uzkalniņi ir
nolīdzināti un atgādina ar zāli apaugušas stirpas - vai masu
kapus, kāda asociācija rodas universitātes ("ķīmiskās rūpnīcas")
tuvumā. Arī mākslas darbi - modernās mākslas darbi - liek domāt
par iespējamajiem iepriekšējiem šīs ēkas iemītniekiem un viņu
iespējamo bēdīgo galu caur piespiešanu pie sienas.
Danish art - dāņu māksla - tā par šo un daudziem citiem
mākslas darbiem, kas lielā pārpilnībā redzami Odenses plašumos,
ar nepārprotami nievājošu intonāciju izsakās arī paši dāņi. Re,
kā! Izrādās, latvieši (tie, kas ne sevišķi izcili laikmetīgās
mākslas pazinēji) šai ziņā ne ar ko neatšķiras no šīs pašas
kategorijas dāņiem! Tad jau zināma līdzība mūsu nācijām ir - un
līdz ar to arī nesatricināms pamats tautu draudzībai!!!
Bet tie garie gaiteņi. Ikdienā, traucoties no vienas lekcijas
uz otru, nācās pārvarēt attālumus ne pa jokam. Tur ir jābūt
trenētām rokām. Īpatnība - tur NAV GARDEROBES, tāpēc visas savas
ādas jakas (labi, ka ne kažoku) ir jāvazā līdzi no lekcijas uz
lekciju. Viņiem, tiem staigājošajiem, jau nekas - kas tur ko
jakiņu rokiņā nepanest! Bet pamēģinātu kāds iekraut sev klēpī
somu ar visvajadzīgākajām grāmatām un sviestmaizēm un kosmētikas
maciņu un parasto maciņu un cigaretēm un aliņu un ko nu vēl skolā
var savajadzēties, mapīti ar vissvarīgākajiem papīriem, kas
mājasdarbi, un vēl kārtīgo jaku, kas pietiekami bieza un silta,
lai nabaga ratiņniekam, kas vārgulis konkrētajā gadījumā
iegadījies, nesapūš muguriņu, - un TAD LAI KĀDS PAMĒĢINA PABRAUKT
AR RATIEM!!! Tuvāk par 10m sev priekšā redzēt aiz tās kaudzes nevar.
Tai laikā - pēc cūcība likuma - taisni universitātes priekšā
mainīja ielas segumu - asfaltu nomainīja pret bruģi, to labo,
līdzeno. Tas turpinājās visu laiku, ko es pavadīju Odensē.
Loģiski, ka satiksmei tas ceļa posms tika slēgts. Lai tiktu pie
transporta līdzekļa, man pa to pašu veco, nenomainīto un ne visai
labo asfaltu (kas tieši tāds pats kā vairumā vietu Rīgā - nekā
jau īpaša, bet ratiņnieki zinās, cik pretīgi ir tie mazie
nelīdzenumi, kas ratu kustību maina ik pēc brīža, un kāda tā ir
slodze rokām) bija jākūņojas - nu, 100m? 200m? Nezinu, nemērīju.
Bet tādam vārgulim kā man tā bija pamatīga slodze. Tik pamatīga,
ka pārpūlēju roku. (Un rakstīju izmisuma pilnus e-mailus Andai
Nullei - paldies viņai par laikus sniegtu palīdzīgu info! Zāles
nopirku, ieteikumu saudzēt roku saprotamu iemeslu dēļ ievērot
nevarēju, tomēr dzīva, paldies Dievam, šobrīd esmu). Latvijā tādi
mē^%#^%&li nebūtu iespējami - te takšu šoferi ir tik palīdzīgi,
cik vien var vēlēties (Ja kāds nav palīdzīgs - pats vainīgs, lai
iet &^#% ! Var atrast labu labos; oi, es tiešām mīlu Latvijas
taksistus : ). Dānijā arī it kā netrūkst labu un palīdzīgu
šoferu, bet viņi nav nekādā veidā ieinteresēti, lai tu būtu tieši
viņu klients. Tāpēc kas nu atbrauc, tas atbrauc. Un pēc cūcības
likuma, kad visvairāk būtu vajadzīga palīdzība, tad gadās
vistizlākais šoferis... Un tā, kad mani vajadzēja pažēlot,
pasaudzēt un palutināt, tad neviena, šņuk, nebija... Un tā es
samocīju roku...
UN TAS VISS TIKAI VIŅU #%^&%# SOCIĀLDEMOKRĀTIJAS DĒĻ!!! Kad ir
normāla tirgus ekonomika kā pie mums, tad cilvēki ir ieinteresēti
strādāt pēc iespējas labi. Un palīdzēt klientam, cik vien var. Un
pavest klientu, ja lietas labad tas vajadzīgs.
Par pieejamību.
Jā, nu lifti universitātē ir. Uz kilometru garo gaiteni - veseli
četri. Patiesībā jau tie ir domāti tām speciālajām ierīcēm, kurās
universitātes 169 apkopēji pārvadā savu darbam vajadzīgo
inventāru. Un visādiem elektrokāriem (vai kā nu tur tos sauc -
sorry, es neorientējos tehnikas brīnumu laukā). Jo raugi, tos
smagos rateļus būtu varen grūti pārvietot no stāva uz stāvu pa
trepēm. Un, tā kā to elektrokāru vai kā-nu-tur-tos-sauc vadītājam
būtu ļoti apgrūtinoši pašam taisīt vaļā lifta durvis, tad arī
invalīdi var baudīt tās priekšrocības, ko dod automātiska durvju
atvēršanās. Patīkami, protams. It sevišķi, ja salīdzina ar pārējo
durvju vēršanas procesu.
Un proti.
Pārējām durvīm ir tāda specifika, ka tās ir 1) ar atsperi un 2)
slēdzamas. Durvju ir daudz - daudzajiem mazajiem gaitenīšiem
katrā galā pa vienām. Lai nokļūtu, piemēram, kompjūtertelpā, ir
jāiziet caur 3 tādām durvīm. Tas izskatās šādi: Anda ar vienu
roku atslēdz durvis. Atslēga ir tāda, kas pati aizkrīt, tiklīdz
to palaiž vaļā. Tāpēc rokturi Anda nospiež ar otru roku. Tad
paver durvis, izmanojot savu trenēto vidukļa un muguras
muskulatūru : , un ar trešo un ceturto roku griežot riteņus,
beidzot laimīgi ieveļas - kur nu viņai vajag. Ak, jā, laicīgi ir
jānovāc pirmā un otrā roka - ka neiever pirkstus...
Tāpēc visiem dāņu ratiņniekiem ir personiskie palīgi - cik nu
katram vajag. Kam 24 h diennaktī, kam mazāk... kam uz to brīdi,
kad universitātē durvis jāatver.
Pa visiem tiem 3 mēnešiem, ko es pavadīju Dānijā, universitātē
es redzēju vismaz vienu ratiņnieci - varbūt divas (nu neapskatīju
tik rūpīgi, lai varētu vēlāk pazīt!). Ar palīgiem, protams.
OK, kā es realitātē vēru durvis - nu, parasti, redzot manu
izmisīgo spirināšanos, kāds jaukums man palīdzēja. Ja neviens man
tuvumā negadījās - nu, tad es nezinu! Iespraucos kaut kā! Tāda
jau tā dzīve ir - ja kaut kas ir jāizdara - PATIEŠĀM JĀIZDARA -
tad tas tiek izdarīts, vienalga kādā veidā. Un vēlāk cilvēks pats
brīnās, kā tas ir izdevies.
Un tagad sekos Odenses universitātes slavināšana!!!
Vot ar kompjūteriem tur studenti ir nodrošināti! Ak, pilnīgi
pasakaini! Kompjūtertelpu skaits bija ap 10? - vai tuvu tam. Tās
bija sadalītas pa fakultātēm, t.i., ekonomiku studējošam
jaunietim bija ļauts izmantot 2 telpas. Citu studiju virzieniem -
attiecīgi citas 2 vai cik nu tur. Internets - par brīvu,
drukāšana - uz matricas printera - par brīvu, uz lāzerprintera -
200 lapas semestrī par brīvu. Vairāk - tad individuāli jāsarunā
ar operatoru. Var drukātās lapas sadalīt uz vairākiem studentiem
(piem., ja jādrukā kāds grupas darbs - reāli izdrukā no viena
studenta kompjūtera uz viņa rēķina, pēc tam pārdala uz visiem).
Dabā reizēm gadījās, ka visi kompūteri bija aizņemti (visi -
tas ir, kādi 16 vienā telpā un kādi 32 otrā), tomēr, tā kā daudzi
studenti kompjus izmantoja galvenokārt e-maila lasīšanai, tad
bija reālas iespējas sagaidīt kādu no tiem atbrīvojamies. BEZ TAM
- atšķirībā no Lavijas Alma Mater, Odensē studenti kompjus un
citus universitātes labumus var izmantot 24h diennaktī un 365
dienas gadā... Šim nolūkam ir jāsaņem ārdurvju atslēga (pret
depozītu apm.Ls 2 apmērā - daudz kas Dānijā ir dabūjams pret
depozītu). Man tas šķiet superīgi, ka tu vari iet un strādāt, kad
vien tev ir iedvesma un vēlēšanās. It sevišķi svarīgi tas ir
"naktsputniem", pie kuriem arī es sevi pieskaitu. Nu ko tad lai
es daru, ja tās spicākās radošās idejas atraisās ap kādiem 8 -10
vakarā!!! Latvijas kultūra diemžēl nosaka, ka tev jāstrādā vai nu
no rīta, vai nemaz. Ja tev galva labāk strādā vēlos vakaros nevis
no rīta, tad tu neesi normāla, tev noteikti ir nepareizs
dzīvesveids, un vispār - vajag AGRĀK IET GULĒT!!!
Tā mēs tos savus ģēnijus zaudējam, mīļie!
Un bibliotēka tur ir laba. Galvenais labums, kas ir patiešām
ērts, ir iespēja meklēt info ar kompjūtera palīdzību. Proti, tu
norādi saucamos atslēgvādus un info publicēšanas laiku (piem.,
1998 - 2000.gads) - un dabū uz ekrāna visus virtuālajā bibliotēkā
esošos rakstus (zinātniskos darbus), kuri satur šos atslēgvārdus
un kuri ir publicēti (kaut vai kādos universitāšu izdevumos)
attiecīgajā laikā. Mums International Management kursā bija
jāraksta grupas projekts; manai grupai konkrēti par kultūru
atšķirību (un citu veidu atšķirību) ietekmi uz grupu darba
rezultātiem, uz grupu klimatu, utt. Ievadot dažus atslēgvārdus,
kolēģis dabūja kādus 40 rakstus par 1999.-2000.gadu vien! Tā nu
mēs bijām spiesti izlasīt kādas 400 lpp.teksta papildus jau
esošajiem obligātajiem readingsiem.
Viņi tur, Dānijā (un, kā šķiet, visā Skandināvijā), ir apsēsti
ar obligāto lasīšanu. Vienā priekšmetā 467 lpp., otrā - 670 lpp.,
trešajā - ap 1000 lpp... Fū, ceturtajā tikai 275 lpp., oi, toties
jātaisa intervijas un jāraksta divi ziņojumi par darba
rezultātiem - katrs uz 30 - 40 lpp.
Tādas tur tās prasības.
Kas patīkami - eksāmenu datumus viņi zin jau vairākus mēnešus
iepriekš. Tuklāt jau martā ir jāpiesakās uz eksāmenu, kuru tu
gribēsi kārtot. Laikā nepieteiksies - kārto nākamgad...
Toties atgādinājumu par to, ka jāpiesakās, atsūta katram pa pastu!
Ak, jā, tās prasības tur ir tādas tāpēc, ka katrs students
izvēlas sev priekšmetus no piedāvātā klāsta kādus (un cik) grib.
Ja grib, var studēt tikai vienu priekšmetu semestrī. Tā parasti
darot, ja gribot labākas atzīmes. Normāli gan ir ņemt 3
priekšmetus semestrī. Ha! Tad tāds "viena priekšmeta studētājs"
studē nevis 4, bet gan 12 gadus, lai iegūtu bakalaura grādu. Un
tad vēl 6 gadus maģistram... Skat, nav vēl cilvēkam ne 40, bet
tikai kādi 36 gadi, un viņš jau ienāk darba tirgū! Jaunais
speciālists!!!
Sapratējiem - uzskatāms piemērs, kā risināt bezdarba problēmu
- uz valsts, t.i., nodokļu maksātāju rēķina. Sociāldemosrātija.
No 1997.gada es studēju LU Ekonomikas un vadības fakultātē.
Uz Dāniju es aizbraucu studēt 2000.g.pavasarī - no februāra līdz
aprīlim. Tas notika divu iemeslu dēļ: pirmkārt, LU bija pieejami
Erasmus fondi, kas paredzēti tieši studentu mobilitātes
veicināšanai, un otrkārt (vai otrādi) - manas sekmes bija gana
labas, lai LU būtu pārliecība, ka es neizblamēšos.
Erasmus ratiņnieku studijas ārvalstīs veicina tādējādi, ka
tiek piešķirtas būtiski lielākas stipendijas nekā "vienkāršajiem
mirstīgajiem". Procedūra ir tāda, ka "mājas augstskola" sazinās
ar citām augstskolām, kas ir Erasmus tīklā, un noskaidro, kuras
no tām varētu potenciālo studentu uzņemt. Tas ir atkarīgs gan no
izvēlētā studiju virziena, gan tā, par cik pieejamu konkrētā
augstskola sevi uzskata. Tad vai nu mājas augstskola, vai
students, vai abi kopā izlemj, uz kurieni doties. Tad Erasmus
apsaimniekotāji Briselē, pamatojoties uz viesu augstskolas
sniegtajām ziņām par visādām izmaksām, izrēķina, cik tad lielai
stipendijai jābūt, lai ratiņnieks varētu gan par mitekli
samaksāt, gan uz augstskolu izbraukāt. Gan drusku ieēst un šādus
tādus mācību līdzekļus (obligātus, starp citu) iegādāt.
Un, protams, ratiņnieks brauc viens pats.
Brauciens uz Dāniju man bija pirmā nopietnā pieredze
ārvalstīs, tāpēc es vēl par daudzko brīnījos un pārdzīvoju.
Visvairāk mani tracināja un vēl joprojām sāp divas lietas:
pirmkārt, ka kaut kā tā gadījās, ka es nonācu Odensē, nevis
Lisabonā, kas principā arī savus pakalpojumus piedāvāja. Eh, tā
bija liela, liela, milzīga neveiksme... Otrkārt, ka toreiz bija
un vēl joprojām ir Latvijā milzīgs daudzums cilvēku, kas domā, ka
Dānijā un Skandināvijā ir "viss, viss priekš invalīdiem".
Protams, ka nav! Tas ir tikai šo valstu reklāmas sauklis. Bet pie
mums tupie ļauži jau tic arī partiju reklāmām... Bet tagad, ja
man kāds atļaujas neuzmanību pateikt šo maģisko frāzi, es topu
atklāti rupja. Jo cilvēkiem pienākas domāt, nevis atražot kaut
kur dzirdētus un lasītus tekstus. Vai spriest par situāciju, ko
paši ir redzējuši pa TV vai autobusa logu.
2001.-2002.gadā es studēju maģistratūrā Zviedrijā - Stokholmā
un Visbijā, bet par šo periodu sevišķu stāstu nav. Tā pieredze
bija tik baisi sāpīga (bet būtībā - tikai kādu dažu būtisko
cilvēku neizdarības vai tizluma dēļ), ka neceļas roka to visu
sarakstīt. Bet, kas zin...
Galvenais, arī tur es pieredzēju to pašu - nebūt tur "viss viss viss" nav ratiņniekiem pieejams, kaut gan virzība, protams, ir. Tieši tāpēc es atļāvos savu Dānijas pieredzi publiskot, lai vismaz daži cilvēki vismaz apsvērtu iespēju, ka nebūt viss tas, ko mums stāsta avīzes un dažādu tuvējo valstu konsultanti, nav balta patiesība.
Anda Ģipsle
